Tetovējums (96)0

Šis incidents pagrieza visu ar kājām gaisā. Evelīna un Tailers ar mani nerunāja, un abi, kolīdz pagadījās blakus, vai nu padarīja viens otra klātbūtni neciešamu ar skatieniem, vai reāliem aizvainojumiem. Ceļu līdz prāmim es pavadīju mašīnā ar Taileru un Raienu, kamēr Evelīna brauca pati. Beidzot es varēju mazliet ievilkt elpu, kad abi brāļi bija blakus un dusmas pamazām noplaka no Tailera puses. Kad piestājām pie līča, abi sāka jokoties un saspringtā gaisotne atkāpās, un viss bija it kā daudz maz labi.

Mēs izkāpām no mašīnas, kur pie piestātnes jau gūzmējās tūristu bariņš, kuri ņēmās fotografēt katru smildziņu, kas auga apkārt. Nezinu, vai viņi nebija redzējuši okeānu vai bijuši piekrastē, bet vienalga, skats bija savāds. Es stāvēju cieši blakus Taileram un uzlūkoju viņu, cerībā, ka viņš būs atslābis, kā man šķita, taču es maldījos. Viņš aizvien bija sasprindzis un uzvilkts, iespējams tāpēc, ka mana māsa bija vien nepilnu pāris pēdu atstatus no viņa.

-Prāmis tūlīt būs,- Raiens beidzot sacīja, atgriezies ar biļetēm. Evelīna beidzot novērsās no mums un uzlūkoja savu draugu, kuram rokās bija mūsu biļetes,- Iesim paņemt somas.

-Es tev palīdzēšu,- es nekavējoties pieteicos, un devos viņam līdzi, atstādama Evelīnu un Taileru divatā. Es nebiju pārliecināta, ka abi nesakausies, bet neatmetu cerības,- Cik ilgs laiks mums ir ceļā?

-Stunda līdz divas,- Raiens atbildēja un atslēdza mašīnu,- Mums jāpārbrauc abas mašīnas uz prāmja. Es varu uzņemties to izdarīt, ja tu vari paņemt mūsu visu četru rokas bagāžas.- viņš laipni sacīja. Šāds žests, vien patīkams balss tembrs, bija patīkama pārmaiņa. Lieki nekavējoties, atvēru bagāžnieku, no kura izņēmu Evelīnas mugursomu un Raiena sporta somu. Tikpat veikli paņēmu arī manas un Tailera mantas, un devos atpakaļ, kur, paldies Dievam, abi vēl aizvien stāvēja, kā divi apvainojušies bērni, viens uz otru neskatīdamies.

Man nācās iekost vaiga iekšpusē, lai neiespurgtos. Absurdi bija redzēt divus pieaugušos, kas nespēja izrunāt ķildas iemeslu. Lai pievērstu abu uzmanību, noliku mantas zemē un tēloti noelsos. Protams, Tailera reakcija un dabiskais instinkts mani sargāt nostrādāja nekavējoties, un es tiku apbērta ar jautājumiem un pārmetumiem, vai neesmu pārstiepusies.

-Neesmu,- es viņu mierināju un, acis samiegusi, uzlūkoju viņu ar dusmām,- Bet jūs varētu pārmaiņas pēc izdarīt ko tiešām jauku, un salīgt, vismaz manis dēļ.- es klusā balsī palūdzu un uzlūkoju arī māsu,- Mēs esam viena ģimene, un drīz mums pievienosies vēl kāds mazs cilvēks. Vai tas ir daudz prasīts, izturēties civilizēti un nestrīdēties?-

-Piedod,- Tailers atvainojās un paņēma no manis somas,- Es tiešām uzvedos kā idiots.

-Nevis uzvedies, bet arī esi,- Evelīna noņurdēja. Abi ar Taileru uz viņu paskatījāmies un meitene sapīka,- Nu labi jau labi, es atvainojos, ka tā reaģēju. Padomā pats, Spensere ir mana jaunākā māsa. Tu esi svešinieks,-

-Es esmu viņas bērnu tēvs, ja?- Tailers deva pretī. Un atkal atmosfēra kļuva draudīga. Šķita, ka dusmu elektriskās dzirksteles tūlīt izraisīs sprādzienu. Manī brieda aizkaitinājums un apnikums par notiekošo, es to vienkārši vairs nespēju izturēt un iejaucos.

-Atkal jūs sākat!- es iejaucos, piecirzdama kāju pie zemes,- Ak kungs, vienreiz izbeidzat vilkt uz kašķi, es vairs nespēju paciest jūsu maznozīmīgos strīdus. Jūsu kašķis līdzinās pamatskolniekiem, kuri mērās ar mantību, pietiek reiz, nopietni. – palūkojos te uz vienu, te uz otru,- Jūs esat mani paši tuvākie cilvēki, un jūsu nesaskaņas mani tracina. Lūdzu, attopieties, un nepadariet to grūtāku mums visiem,-

-Viņai taisnība,- Tailers piekrita,- Es atvainojos, ka tava māsa ir tāda kaza.

-Jā, un es atvainojos, ka tu esi kretīns,- Evelīna deva pretī. Es saķēru galvu un piesēdu uz zemes. šķita, ka dusmas manī eksplodēs pavisam drīz,- Piedod, ka tu esi kopā ar muļķi.

-Man žēl, ka tava vecākā māsa spēj tikai pozēt, nevis darīt īstu darbu,-

-Man žēl, ka tevi neiesēdināja uz visu dzīvi,-

-IZBEIDZIET!- es iesaucos, pievērzdama arī tūristu uzmanību. Pielēcu kājās un nostājos abiem pa vidu,- Es esmu nogurusi atkārtoties.. Bet jūs man esat apnikuši. Ja nespējat satikt, tad dodieties prom, un ceļu es turpināšu viena. Sapratāt?

-Pat neceri,- Tailers nikni iebilda,- Vienu es tevi turp nelaidīšu. Un atpakaļ ar to radījumu es neiešu,-

-Tad aizveries,- es noņurdēju,- Abi aizveraties un izliekaties, ka viens otram neeksistējat.-

-Kas te notiek?- Raiens lustīgi vaicāja, mums pievienodamies,- Ko tik skābji ģīmji?

-Aizveries,- mēs sinhroni noteicām, liekot puisim apklust un samulst reizē.- Prāmis ir klāt?

-Piestātne ir mazliet atstatus, un jā,- Raiens sacīja un piegāja pie Evelīnas,- Kabīnes atrodas dažādos stāvos, tas taču nekas, vai ne?

-Tas ir vairāk kā lieliski,- es ieteicos un saņēmu Tailera roku,- Vai ne tā?

-Ejam,- Tailers mudināja, ignorēdams manu jautājumu. Mēs mazliet uzgaidījām, kamēr tie abi paies pa priekšu un tad sākām sekot.- Vai arī tu tā uzskati?-

-Par ko ir runa?- es nesapratu. Nebiju gaidījusi, ka draugs vispār ar mani runās.

-Ka esmu norakstāms..- viņš precizēja un strauji apstājās,- Vai tu arī tā domā?

-Nē, protams, ka nē,- es nekavējoties noliedzu. Nesaprotu, no kurienes pēkšņi viņš jutās tik nedrošs. Taču skaidrs bija viens, garastāvokļa maiņas slimības iespaidā nevēstīja par neko labu. Nenoliegšu, ka biju nobijusies no viņa. Tailers bija kļuvis par draudu, un es nezināju, kas var notikt. Atlika vien būt mierīgai un godīgai pret viņu, cerībā, ka viņam nekļūs slikti.

Melot? Teikt patiesību? Ko man darīt?

-Tad kāpēc Raiens minēja, ka tev ir attiecības ar to Kolinu?- viņš tieši jautāja,- Vai tu esi ar mani, tikai manas slimības un žēluma dēļ, kā uzskata tava māsa?-

-Protams, ka tā nav,- es atcirtu,- Kā tu vari tā domāt, kad esmu stāvoklī ar tavu bērnu?

-Vai tas maz ir mans bērns?- viņš samiedzis acis vaicāja. Pēc šo vārdu izskanēšanas, man šķita, ka zeme ir apstājusies un mani sirdspuksti un elpa kļuva lēnāki, kā palēninātā filmā. Pēc tā nāca briesmīgas sāpes pakrūtē, kas dzēla kā inde. Es piekodināju sev neraudāt un vienkārši novērsos.- Atbildi man,- viņš sacīja un satvēra mani ciešāk aiz rokas,- Vai arī tie ir meli?

-Izbeidz, man sāp,-es protestēju, bet viņš bija spēcīgāks,- Atlaid mani, lūdzu, tu man dari pāri,- es iešņukstējos un izrāvos no viņa tvēriena. Es neticīgi viņu uzlūkoju, auklējot sāpošo plaukstas locītavu. Asarām acīs, necerot uz žēlumu, es novērsos un aizmiedzu acis, neļaudama izspraukties ne asarai.

 Viņš izskatījās bīstams. Slepkavniecisks un noskaities. Varbūt tieši tāda bija viņa patiesā seja, ko es nebiju redzējusi?