Iepriekš: Tetovējums (7)
Mūzika: Lana Del Rey - Young and Beautiful
-----------------------------------------------------------------------
Iepriekš: Tetovējums (7)
Mūzika: Lana Del Rey - Young and Beautiful
-----------------------------------------------------------------------
Pēc dušas jutos mazliet labāk. Aizvien pa ādu skrēja siltuma tirpiņas,kas asi kontrastēja ar vēso gaisu, kas nāca no puspavērtajām durvīm. Izkāpu no duškabīnes, apsēju dvieli ap galvu, kas bija dīvaini, jo īsus matus savākt zem dvieļa bija daudz viegāk, kā garus un aptinu mīkstu frotē dvielīti ap gurniem, kas man bija krietni par lielu, bet vismaz kaut cik noturēja mazos garainīšus, kas cēlās no ādas. Ar brīvo plaukstu notrausu aizmigloto spoguli un ieskatījos svešinieces acīs, kas lūkojās man pretim.
Es pieliku roku pie sejas un svešā izdarīja to pašu. Lai gan man vairs uz sejas nebija Vila mākslasdarba, kas lika man izskatīties, kā perfektam, akmenī cirstam sievietes krūštēlam marmorā, es aizvien biju sev sveša. Uzacu jaunā forma, kopā ar īso matu matu griezumu lika manai sejas formai izskatīties citādākai. Tā, kā iepriekš kosmētiku nenēsāju, nospriedu, ka manam jaunajam tēlam ļoti piederētos to nēsāt. Un tas nozīmēja vēl vienu vai vairākas konsultācijas ar Vilu.
Stiklotā lete zem spoguļa bija noklāta ar visdažādākajiem kosmētikas līdzekļiem viesnīcas klientiem. Nekautrējoties, ļāvu abiem dvieļiem nošļukst uz zemes un uz labu laimi paņēmu vienu no burciņām, uz kuras bija uzzīmēts laima auglis un atvērts kokosrieksts. Atskrūvēju vāciņu un pasmaržoju balto krēmu, kas smaržoja pēc franču restorānu klases labākā deserta. Iegremdēju pirkstus mīkstajā, baltajā masā un apļveida kustībām ierīvēju ādā, kas to tūdaļ padarīja mīkstāku un smaržoja tā, it kā es nupat būtu bijusi iecepta kūkā.
Iespraudu kontaktligzdā pieejamo fēnu un piecu minūšu laikā izžāvēju matus, kas bija zīdaini mīksti un veselīgi. Man mazliet pietrūka manu garo matu, un sajūtas, kad tie, būdami slapji un smagnēji, stiepās pāri lāpstiņām un šūpojās pie katras kustības. Saka, ka matos krājoties liela daļa enerģētikas, tad nu tagad jutos vienkārši ideāli, es jutos kā no jauna piedzimusi. Arī reibums bija pazudis bez pēdām, ļaujot man būt vienkārši man pašai.
Atgriezos istabā, kur aizvien skanēja mūzika, šoreiz telpu ar basģitāras un melodiskas solista balss ritmiem, sienas glāstīja 30 Seconds to Mars melodija «Closer to the edge». Nezinu, kurš šo playlisti izveidoja, bet tā bija perfekta un atbilstoša manai gaumei. Mani nemulsināja fakts, ka aizvien biju kaila, jo jutos par sevi pārliecināta. No iepirkuma maisiņa izvilku jauniegādāto Miki Peles kreklu, kas bija garš, viegla auduma, kā basketbolistu krekls un uzvilku augumā. Izslēdzu visur esošās gaismas un brīdi apstājos uz virtuves vēsajām flīzēm pie platās letes, lai skats varētu pilnībā aizraut man elpu.
Manhetena nekad neguļ. Tās krāsainās acis, mazie kvadrātiņi kā diskobumbas gaismiņas ritmiski midžinājās pa stāviem. Aiz loga varēja dzirdēt lietus pakšķus, kaut kur lejā smējās, iespējams, iereibis jauniešu bars, no kādas kafejnīcas slāpēti plūda melodijas skaņas, um, protams, mašīnu un satiksmes kakofonija- sirēnas, signalizācijas, bremžu kaukoņa. Tā bija mūzika manām ausīm un ļāvu tai sevi ieaijāt, pirms ielīdu lielākajā gultā, kur lielāko gultas procentuālo lielumu aizņēma spilvenu kaudzes, zem milzīgās, vatētās segas un tūdaļ iegrimu saldā, mierinošā miegā, nespēdama vien sagaidīt to, ko nesīs rītdiena.
- - -
No rīta mani pamodināja saules staru siltums uz kailajiem ikriem, jo laikam, pa nakti, biju nospērusi segu nost no auguma. Pa ilgiem laikiem, biju gulējusi miegā bez sapņiem, un nebija neviena, kas mani pamodinātu. Žēl, ka neatceros, kur vakar ieliku mobilo, jo nezināju, cik ir laiks. Bet saule jau bija zenītā, un agrs nebija noteikti. Izberzēju acis, izstaipīju rokas muskuļus un izkāpu no gultas, nožāvādāmās tik skaļi, ka lācis, sadzirdējis troksni, noslēptos alā un pīkstētu kā kucēns.
Pamanījusi sevi atspulgu spogulī, gandrīz balsī iesmējos, jo mani pati bija visur. Tie bija izpūruši un blondais ērkulis slejās uz visām pusēm, it kā tur kāds būtu ielicis dinamītu. Diena bija burvīga, kontrastā ar manu paskatu. Debesis bija skaidras, augusta saule glāstīja ēku stiklotos jumtus, liekot man justies vēl labāk, jo rudens nemaz nebija jūtams gaisā.
Lai ilgāk nekavētos, saklāju gultu, un devos uz vannas istabu, veikt ikrīta procedūru, šoreiz tajā iekļaujot arī matu taisnošanu, jo tas bija man kas jauns, un bija ļoti nepieciešams. Kad tie, pēc vairākām minūtēm, izskatījās kaut cik piedienīgi, devos saģērbties. Tā, kā vakardienas drēbes vajadzēja nest uz 25 centu veļas mazgātuvi, nācās vilkt to, ko vakar biju nopirkusi. Uzrāvu mugurā džinsus, vienkāršu krekliņu un burgundijas krāsas sarkanas Vans kediņas, kas man, par izbrīnu, pat piestāvēja un izskatījās ļoti labi.
Trīs klauvējieni pie durvīm lika man piemirst par sevis apbrīnošanu. Piegāju pie actiņas, aiz kuras stāvēja jauneklis frakā un džinsos, kurš pie manām durvīm bija piestūmis ēdienu ratiņus, kas bija no a līdz z noklāts ar sudraba traukiem zem vāciņiem. Vien to redzot, mutē saskrēja siekalas. Žigli pirms tam no maka izņēmu pieklājīgu naudas summu un ar smaidu atvēru durvis, izbiedēdama puisi, kura violetās acis izbrīnā iepletās. Lēcas viņam piestāvēja, tas arī bija kas neredzēts viesnīcu servisā un raisīja interesesi. Puiša plato pieri klāja mazas sviedru lāsītes.
-B.. Brokastis,- puisis, raustot valodu, pieķērās ratiņu rokturim,- Brokastis numuriņā.
Pakāpos malā, ļaudama puisim ienākt telpā un sajutu, cik lieliski smaržo ķīnas ziedošā tēja stikla krūkā, no kuras cēlās burvīgi, biezi garainīši, piesmaržojot telpu pēc tropiskiem augļiem, ūdens un zaļumiem. Tas bija kā mākslasdarbs ēdienā. Zieds bija fantastiski skaists, cik atceros, tas bija rokām darināts, krāsains un kupls kā skaistākā ūdensroze. Vēders protestā ierūcās. Un to, noteikti, dzirdēja arī puisis blakus.
-Te būs,- es pasniedzu viņam naudu, par ko puisis pateicīgi paklanīja galvu. Gribēju jau teikt vēl ko, bet mani iztraucēja telefona zvans,- Es..
-Jau dodos prom,- puisis sacīja un salutēja, pie deniņiem pieliekot divus pirkstus,- Lai garšo!- viņš uzsauca un prom bija. Aizslēdzu durvis un skriešus metos pakaļ telefonam, prātā izspēlēdama visas iespējamās variācijas, kas varētu zvanīt.
Telefonu atradu džinsu kabatā un ieskatījos numura identifikatorā, kas norādīja, ka numurs ir privāts. Manu numuru neviens nezināja. Kas pie velna?
Sajutusies nemierīga, pieliku klausuli pie auss,- Halo?-
-Tu bez drēbēm izskaties vēl labāk, nekā ar. Pienāksi pie loga, lai varu vēl mazliet pafotografēt?-