http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-59/796531
Kad tētis visu pastāstīja, es nespēju pateikt ne vārda. Iegūtā informācija bija par daudz, un man vajadzēja pabūt vienai, lai par to padomātu. Tāpēc es viņu cieši samīļoju un devos uz viesnīcas restorānu. Denisa nekur redzeslokā nebija, kas bija mierinājums. Man tie abi nemaz nepatika, jo bija ievērojami vecāki par mani. Atceros, ka lidostā prātoju, vai man visu atlikušo mūžu būs jāpavada ar vienu no viņiem un novaikstījos. Viņiem varētu būt meitas manā vecumā. Brīnos, kā man uzreiz nepielēca, ka viņi un mans tēvs ir saistīts. Ja vien es būtu bijusi vērīgāka, es saprastu visu uzreiz, taču nē. Tētis turēja savu vārdu un nosargāja mani no Tailera, atklājot man to, kāds puisis bija nodevējs. Tas bija labākais iespējamais scenārijs, jo tam bija jāiznīkst pašā saknē. Vīrietis, kurš jebkad iesitis sievietei, vairs nav uzskatāms par vīrieti.
Restorāns nebija pilns, bija vēl agrs. Apaļos galdiņus rotāja saulespuķes vāzēs, kuras ķēra gaismas zaķīšus no dzeltenajiem satīna aizkariem, kas nosedza stikla sienas. Galdiņus klāja maigi rozā, gandrīz bāli rozā galdauts ar krociņām, kā no kāzām. Te uzreiz jutos mierīgāk un apsēdos brīvajā vietā pie galdiņa. Laiski atvēru ēdienkarti un uzmetu skatienu vienīgajai sievietei, kas bija te, bez manis.
Viņu biju manījusi jau iepriekš. Viņa allaž nēsāja saulesbrilles un tikai sarkanas drēbes. Kur biju es, tur viņa, un tas mani mazliet biedēja. Protams, tā varēja būt tikai sakritība, bet man šķita, ka viņa mani vēro. Viesmīlim pasūtīju kafiju un kruasānu, bet pati aizsedzu seju ar ēdienkarti, lai paslepus viņu pavērotu.
Viņa kodīja nagu un lasīja kaut kādus papīrus. Viņas galvu rotāja iespaidīga, melna platmale, bet uz acīm jau atkal bija ierastās, gigantiskās apaļās saulesbrilles, kas asi kontrastēja ar viņas mazajām smalkajām, ar sarkanu lūpu krāsu ietonētajām lūpām un blondajiem matiem. Taču tad iezvanījās viņas telefons un es, novērsos. Viņas balss bija skaļa. Spalga, taču ne kaitinoša.
-Es tūlīt,- viņa tikai sacīja un nolika telefonu uz galda. Sieviete izķeksēja maku no somas, no kā izvilka banknoti un atstāja to uz šķīvja. Nolamāju sevi par paranoju un ķēros klāt kafijas dzeršanai. Palūkojos ārā pa logu, kur varēja redzēt skatu uz pludmali un okeānu, kā viļņu mežģīnes sitās pret liedaga melno smilšu ādu. Cilvēki jau bija sākuši izklāt dvieļus un saulessargus, lai ieņemtu labākās vietas. Mazi bērni no dažādām valstīm, ko varēja noprast pēc viņu vizuālā izskata, kopā rotaļājās bālajās smiltīs un skraidīja apkārt ar piepūšamām rotaļlietām zvēru veidolos. Es pasmaidīju, atceroties, kā pašas ar māsu bērnībā par ko tādu sapņojām, taču vecāki mums tās liedza, jo uzskatīja par muļķībām.
Izdzēru kafiju, kas bija mazliet par rūgtu manai gaumei, bet vismaz kruasāns bija lielisks, pildīts ar zemeņu ievārījumu un ogām, turklāt silts, kraukšķīgs un sātīgs. Kuņģis protestā ierūcās un nolēmu pasūtīt vēl kaut ko, kad man kāds apsēdās pretim. Nolaidu ēdienkarti uz galda un sapīku.
-Varam paēst brokastis kopā?- tētis vaicāja. Paraustīju plecus un pārskatīju zupu receptes,- Paklau, mazā, es zinu, ka tu daudz kam gāji cauri,- tētis klusi sacīja, zilajām acīm izurbjoties man cauri. Tā viņš gandrīz sataustīja mazo meiteni, kurai tētis bija varonis bērnībā,- Bet tas tā bija vajadzīgs. Tagad tu zini, kāds ir Tailers, un ko viņš spēj. Labi vien bija, ka Deniss un Mihails bija mani draugi un man visu pateica. Tu taču biji drošībā, mīļā.
-Kāpēc vajadzēja mani vazāt aiz deguna?- es neticīgi vaicāju. Tētis skaļi norija siekalas,- Kāpēc vispār man ir jāierobežo kaut kāda izvēle? Kāpēc es, tēti? Kāpēc mani?
-Jo tu esi stiprākais cilvēks, ko es pazīstu,- viņš vienkārši atteica,- Un par to, ko tu izdarīji manā labā, es vēlos tevi atalgot pienācīgi,-
-Atkal sūtīsi naudu, lai no manis atpirktos?- es indīgi iedzēlu. Ķirbju zupa šķita interesantāka, nekā mūsu saruna,- Vai atkal izdomāsi, kur mani aiztransportēt, lai..
-Nē, ne jau tā,- tētis pašsaprotami noteica,- Es negrasos būt tāds, kāds es biju. Es vienmēr cenšos piekļūt tev tuvāk, bet tu aizbēdz,-
-Varbūt tāpēc, ka naudu man nevajag, bet man vajag tēti?-
-Spensere, uzklausi mani,- tētis pazemīgi lūdza,- Es vēlos, lai ar tevi viss ir kārtībā. Tāpēc esmu tev atradis kādu cilvēku, kas spēs tevi pasargāt labāk nekā Tailers. Un kurš darīs tevi laimīgu.
-Tagad tu man piedāvā piespiedu laulības?-
-Es tev nepiedāvāju. Tas ir līgumā ierakstīts.-
-Bet es sapratu, ka tas līgums bija tikai izlikšanās,- es neticīgi protestēju. Nē, nevar tā būt. Nevar taču, vai ne,- Tēti, viņi taču ir tavi draugi. Tu mani tam nepakļautu, vai ne?
-Diemžēl man nav izvēles, meitiņ. Mums ar Denisu un Mihailu bija noruna, un to nepārkāpt. Es negribēju, lai tu to uzzini šādi, taču tā būs labāk tev pašai.- viņš gari sacīja. Uz viņa zeltneša pret sauli atmirdzēja kāzu gredzens,- Es zinu, ka tu tagad esi dusmīga, taču ar laiku tu viņu iemīlēsi.
-Es tevi ienīstu,- pēc īsa klusuma brīža es izspļāvu, asarām acīs,- Es tevi ienīstu! Tu neesi par gramu labāks ne par vienu no viņiem! Tu esi sliktāks par Taileru! – es iekliedzos un iešņukstējos. Man bija vienalga, ko personāls par mani padomās. Mana dzīve tuvojās ellei.
-Tev ir iemesls to darīt,- tētis samierinājās,- Tas ir tas, ar ko es nodarbojos.
-Oooo. Mans papuks ir staigājošs iepazīšanās birojs?-
-Nē. Tā tu esi guvusi visu, kas tev vajadzīgs. Un šoreiz, es tev lūdzu.- viņš saņēma manas rokas savās,- Vismaz pamēģini. Tu vari izšķirties, ja nekas neizdosies. Es nokārtošu visus papīrus.- tētis lūdzās. Viņa acis kļuva stiklainas, ka šķita, ka viņš raudās. Nez, kāpēc man likās, ka aiz viņa vārdiem slēpjas vēl kas.
-Ar vienu norunu,- es sacīju. Viņš pacēla acis, gaidot,- Tu nogalināsi Taileru.
-Par to runājot,- tētis sacīja un no zilās linu žaketes kabatas izņēma saburzītu lapiņu,- Tas ir tev. No viņa. Pēdējā ziņa.-
-Kāda pēdējā?-
-Tailers ir bezvēsts pazudis. Tāpēc mums jātur acis vaļā. Es esmu lojāls, un neesmu lasījis to lapiņu un nodošu to tev. Spried pati, ko mums teikt, un ko noklusēt.
-Kur tu to dabūji?-
-Raiens to atnesa.- tētis vienkārši atteica. Es pamāju un satvēru lapiņu pirkstos. Pat nelasot, es to saplēsu.- Labi..- viņš vīlies nopūtās,- Laikam mazliet viņu ienīsti..
-Nerunāsim par viņu,- es aizrādīju, ņurcot strēmeles pirkstos. Pati nezinu, kāpēc es saskumu. Vai par to, ka man būs jāaprec kaut kāds idiots, vai tāpēc, ka Tailers bija man iedūris dunci mugurā? Vai tāpēc, ka mans tētis pārdeva cilvēkus?
-Labi. Tad par brokastīm maksāju es.- tētis pasmaidīja,- Un tad, ja vēlēsies, iesim satikt tavu līgavaini.- viņš klusāk piebilda. Paraustīju plecus un pasūtīju visas dārgākās lietas no ēdienkartes, vienalga, ka nespētu to pat apēst. Un tad es sevi atkal pieķēru pie domas.
Nudien. Dzīvnieku taču kārtīgi nobaro, pirms nokauj.