Iepriekš: Tetovējums (5)
Mūzika: Zara Larsson, MNEK - Never Forget You
Paldies Dievam, taksī biju sasilusi gana, lai izciestu pāris sekundes līdz sarkanajam paklājam, kas bija izklāts pie viesnīcas ieejas. Nepazīstamais puisis jau bija samaksājis šoferim, tāpēc atlika vien saņemties, ieņemt ērtu pozīciju, lai skrietu, jo lietus tikai bija pieņēmies spēkā. Jutu gaisā nepatiku no šofera un atgrūdu vaļā durvis. Saņēmu sevi rokās, izkāpu no siltā salona, aizcirtu durvis aiz sevis un nostatīju mērķi tikt līdz melnā uzvalkā tērptajam, apaļīgajam šveiceram, kurš samiegtām acīm mani vēroja.
Skrējiens ilga vien pāris sekundes, taču adrenalīns aizvien kūsāja asinīs, kā cukurs uz pannas. Mazliet par ātru elsojot, uzsmaidīju šveicaram, kurš atvēra man durvis, un kā apburta iegāju telpā, kuru no visām sienām izgaismoja gaismas. Marmora pulētā grīda un spožās, antīkās, tumšās mēbeles lika domāt par ietekmīgiem birojiem tepat Manhetenā, nevis nomaļai viesnīcai. Sūnu zaļās sienas, apvienojumā ar daudzajiem koku elementiem, lika sajusties kā mežā pilsētas vidū, kas mani tūdaļ aizrāva un apbūra. Iepriekš biju gulējusi kopā ar vēl sešiem jauniešiem lētās koju telpas un šis bija ievērojams lēciens izaugsmē. Pārmaiņas bija vārdos neaprakstāmas un patīkamas.
Lēnā solī devos pie sievietes aiz letes, kura ar augumu aizsedza skatu uz sienu, kurā bija simtiem numuriņa atslēgu. Žēl, ka ārā lija,bildēs šī viesnīca izskatījās nudien majestātiska, kā jau augstceltne starp augstceltnēm. Šeit, kā bija rakstīts avīzē, bija apmēram tūkstoš numuriņu dažādām klasēm, sākot no vienkāršām koju tipa istabiņām līdz aparatmentiem ar baseiniem un bāriem bagātniekiem. Man bija svarīgi tikai tas, lai es varētu būt viena un atpūsties no visa. Bez tam, es biju tik nogurusi, ka varētu gulēt tepat, ja vien te būtu gulta, daudz mīkstu spilvenu un silta dūnu sega, zem kuras paslēpties kā maza balta mākonīša.
-Sveiki, es šodien jums zvanīju,- klusi uzrunāju sievieti, kura pacēla laipnās, karameļu brūnās acis pret mani,- Mans vārds ir Elija.-
-Elija...- sieviete noteica un kaut ko ierakstīja datorā, melnajiem klaviatūras taustiņiem ritmiski klabot,- Man vajadzētu jūsu dokumentus, jaunkundze.
-Ak,- es noteicu un saviebos. Sasodīts. Es taču vēl nebiju sadabūjusi dokumentus jaunajai identitātei. Velns, velns, velns. Kāpēc es par to iepriekš neiedomājos?- Ir lieta tāda, ka es šodien pazaudēju dokumentus.- skumji noteicu un savilku seju žēlā izteiksmē,- Vai varam to kā atrisināt?
-Man ļoti žēl, bet bez dokumentiem mēs nepieņemam,- sieviete sacīja un piekārtoja brūnos, elegantā copē savilktos matus,- Varbūt jūs varat sazināties ar policiju, vai pienākt tad, kad..
-Klau, kundzīt,- es iespītējos, zaudēdama pacietību,- Ir nakts. Man ir auksti un es esmu pārsalusi. Jūs tagad grasāties mani izmest uz ielas kā klaiņojošu suni, tikai tāpēc, ka kāds lops man nospēra dokumentus? Es vēlos..- nikni norūcos,- Tūlīt pat runāt ar jūsu menedžeri! Un tagad!
-Kundze, lūdzu, nekliedziet,- sieviete izmisīgi sacīja,- Es.. Es domāju, ka mums ir jāatrod veids..
-Nē! Menedžeri! Runāt! Tagad!- es piesitu ar dūri pie lakotās letes virsmas,- Es esmu klients un izmantošu savas nolāpītās tiesības pilnvērtīgi!
Sieviete žēli palūkojās uz mani un tad paņēma sarkano klausuli, ko pie letes saistīja zeltaina spirāle,- Rodžer, man vajag tevi te un tūlīt. Mums ir problēma. Labi,- viņa atteica un nolika klausuli malā,- Menedžeris tūlīt būs. Lūgšu jūs uzgaidīt,- sieviete neapmierināti sacīja un atgriezās pie tā, ka urbās datora ekrānā, klabinādama taustiņus.
Biju aizkaitināta un nikna. Vistrakākais, ka viņai bija taisnība. Es vairs nezināju, ko iesākt. Bija auksts un lietains, naudas arī man vairs nebija tik daudz, lai paliktu jebkur, bez tam, ne visur bija diennakts recepcijas. Es sen nebiju klaiņojusi pa Ņujorku un man bija bail, jo naktī Ņujorka parādīja savu ne tik glīto pusi. Ne reizi vien bija dzirdēts par jaunu sieviešu izvarošanas gadījumiem, zādzībām un uzbrukumiem.
Lai sevi nomierinātu, piegāju pie milzīgā, sienā izstrādātā akvārija, kurā peldējās tropu krāsainās zivtiņas, kā mazas zvaigznītes tumšzilā ūdens samtā. Tās šaudījās turp atpakaļ kā mazas bumbiņpistoles krāsainās lodītes, it kā spēlēdamās ar antīko plastmasa pili, koraļļu bumbām un tamlīdzīgi. Gribēju pielikt plaukstu pie stikla kailās virsmas, taču dzirdēju, kā sieviete aiz letes atgrūž krēslu un satraukti ko čukst. Pagriezos ar nojautu, ko sagaidīt, un tā mani nepievīla.
Abi skatījās uz mani un sievietes koši violeti krāsotās lūpas nebeidza kustēties. Ar interesi piegāju abiem klāt,- Saproti, Rodžer, es nevaru..-
-Paklusē, Minerva,- vīrietis atteica un nopētīja mani no galvas līdz kājām. Man par lielu nepatiku, viņš bija jauns un diezgan glīts, bet ne mans tips. Viņa akurātums, nevainojamais uzvalks un pielaizītie, smilšbrūnie mati, mani biedēja.- Kāda ir tieši problēma, jaunkundze?- vīrietis pieklājīgi vaicāja un atklāja platu smaidu, aiz nevainojami baltas zobu rindas.
Misters Holivuda.
-Jūsu padotā man atteica naktsmājas,-
-Es iebilstu! Tā nebija!- Minerva pielēca kājās un iejaucās sarunā,- Es tā neteicu!
Vīrietis viņu ignorēja,- Es nesaprotu. Kur tad īsti ir problēma?-
-Redziet, kāds lops man šodien nozaga dokumentus. Ir jau vēls, ārā līst, un man, par spīti naudas summai, ko grasos tērēt jūsu viesnīcā, tiek atteikts. Ko man tagad darīt? Gulēt miskastē, apsegtai ar avīzi?- es, protams, krietni pārspīlēju, bet parasti, kā novēroju, šāda tehnika- blefs- teicami nostrādāja.
-Protams, nē,- Rodžers, menedžeris sacīja un nikni palūkojās uz Minervu aiz letes,- Ja ir šāda situācija, tad varam rīkoties sekojoši. Jūs varat nosaukt savu personas kodu, ko mēs kopā piereģistrēsim, un droši šeit palikt,- viņš maigi sacīja man, un tad, atiezis pērļainos zobus pret bālo ādu, uzlūkoja meiteni aiz letes,- Minerva, klientam vienmēr ir taisnība. Vai tiešām tu nespēji tikt galā pati?
-Es sp..- meitene grasījās iebilst, bet Rodžers pacēla roku. Viņš atvēra mazos koka vārtiņus, aizgāja pa tiem aiz letes un izķeksēja vienu no augšējās rindas atslēgām,- Ko tu dari.?
-Nejaucies,- Rodžers nošņācās un nolika atslēgas uz letes man pretim,- Par lielu atvainošanos notikušajam, vēlamies Jums viesnīcas un personāla vārdā atvainoties, izsniedzot A klases numuriņa atslēgu, par standarta numuriņa cenu,- Rodžers atplauka smaidā. Paraustīju plecus un paņēmu no Minervas papīrus, lai aizpildītu dokumentus.
Minervas neapmierinātība pulsēja gaisā. Aizpildīju formalitātes un pasniedzu lapas Minervai, kura negribīgi tos nolika malā.- Jauku vakaru,- viņa dzēlīgi noteica un izmocīja smaidu.
-Paldies, Jums arī,- mīlīgi smaidot atteicu un uzlūkoju Rodžeru,- Jums arī, paldies.- es noteicu un, paņēmusi atslēdziņu devos lifta virzienā, kad beidzot jutu iespēju aizmukt no abiem prom. Liftā skanēja klasiskā mūzika un smaržoja pēc hlora. Zeltainā grīda un griesti, kopā ar iestrādātajām gaismām un stiklotajām sienām lika man sajusties vienreizēji. Pavirpināju atslēdziņu rokā un ievēroju, ka uz tās uzrakstīti burti «Ph».
Penthauss? Vai man tikko vienas nelielas drāmas dēļ piešķīra PENTHAUSU?
-Nooopietni?- es nosmējos un nospiedu uz lifta pogu, ar burtiem «Ph». Nespēju noticēt, ka tas notiek pa īstam. Es, par to, ka sacēlu traci, biju nonākusi penthausā Manhetenas centrā, pie tam par standarta maksu. Vēl viens piemērs tam, ka Elijas dzīve man nesa veiksmi. Es jutos kā pelnrušķīte, kura no kalpones kļuva par princesi. Sajūtas bija burvīgas.
Visvairāk tāpēc, ka es jutos, ka biju to visu pelnījusi.
Izkāpu no lifta sarkani zeltainā gaitenī, kā sienu rotāja antīkas freskas un atradu tieši savu Penthausa numuriņu. Atslēdzu durvis ar karti un bijīgi tās atvēru, kad mani apžilbināja tā skaistums un grācija. Griestus un grīdu apvienoja milzīgas kolonnas, kuras kalpoja kā milzīgas lavas lampas. Grīdu klāja balts, mīksts paklājs un it visur bija baltas mēbeles. Pie kreisās sienas rotājās milzīgs platekrāna televizors ar kinozāles aparatūru un veselu plauktu, pilnu ar filmām. Te pat bija Jukebox antīkais atskaņotājs. Pieliku mutei priekšā plaukstu un devos izstaigāt tikpat moderno virtuvi, vannas istabu, džakuzi un pirts telpu, kas tā vien smaržoja pēc vairākiem tūkstošiem dolāru.
Nevar būt, ka tas bija tikai tās drāmas dēļ. Man šķiet, ka šis bija Rodžera vārdos neizteiktais aicinājums, lai es ar viņu dotos uz randiņu. Tāpat vien šādas lietas nenotiek... Vismaz ne manā dzīvē. Noliku somu zemē un ielēcu vislielākajā, mīkstākajā gultā,iegrimdama ar seju spilvenos.
Lūk tā ir dzīve!
Protams, es jau grasījos iet uz vannasistabu, kad pie durvīm atskanēja trīs uzstājīgi klauvējieni.
P.S. Kā jau biju teikusi, šis nav un nebūs reālais, saldais "Love story". Mīlestība parādīsies tikai uz beigām, tāpēc tie, kuri jau zina, kas notiks tālāk, kļūdās, Kā saka, izskats var būt manīgs. Paldies tiem, kasmani lasa, atbalsta un uzslavē, jūs esat lieliski.
xoxo, Kima.