Iepriekš:
Mūzika:
Ja vien es varētu neņemt galvā laiku, un palikt ar Vilu un Mārsiju mūžīgi. Klausīties jauno paziņu jokos un ķircināšanā, vērot viņu priecāšanos un piedalīties mirkļa baudīšanā ar abiem. Es jau gandrīz aizmirsu, ka nekad nedrīkstu nekur pieķerties, kad realitātē atsauca īsziņa par bankas kontā ieskaitītu pieklājīgu naudas summu, ar piebildi «Es neesmu slikts. Tikai draņķis». Ļoti vajadzēja piedomāt, lai nesāktu raudāt un nenodotu sevi draugiem. Viss šķita tik idilliski perfekti, pat pārāk, lai nenotiktu kaut kas tik draņķīgs.
Laukā jau sāka satumst. Bijām iztukšojuši katrs pa trim porcijām Starbucks kafijas ar cukurvates garšu un apēduši veselu šokolādes kūku no pašas Manhetenas ietekmīgākās beķerejas «Carlo's». Kā jau bija paredzams, visa diena pagāja smieklos un viens otru iepazīstot. Kā sapratu, Mārsija un Vils bija bērnības draugi un nesen bija ļāvuši romantiskām jūtām abus savažot. Veids, kā Vils uzlūkoja Mārsiju un viņu ķircināja, lika man sajust ilgas pēc tā, kaut mani kāds tā uzlūkotu. Tūlīt nopurināju šīs domas un, kamēr Vils ķircināja Mārsiju par viņas vegānisma plānu un dzīvesveida realizāciju, uz greznas papīra salvetes, uz kuras bija uzdrukātas melnas un maigi rozā rozes ar «Evolve» nosaukumu, uzrakstīju savu tālāko plānu.
Vispirms, man vajadzēja iegādāties ko ēdamu un jaunas drēbes. Otrkārt, vajadzētu atrast vietu, kur pārnakšņot, jo, ja es savā jaunajā tēlā atgrieztos vietā, kur dzīvoju kā pati, tā būtu izgāšanās. Labi vien bija, ka nonācu Ņujorkā, kur iespējas bija uz katra stūra. Treškārt, tā, kā es lieliski apzinājos, ka ieskaitīto naudu netērēšu, nolēmu jau šodien pat nopirkt vairākus avīžu izdevumus un šķēres un sākt zvanīties. Darbs un jaunas mājas būtu prioriātārās nepieciešamības manā jaunajā dzīvē kā Elijai.
-Viņa ir pazudusi no mums,- Vils sazvērnieciski noteica un abi uzmeta man zaglīgu skatienu. Domādami, ka neskatos, Vils žigli noskūpstīja Mārsiju uz vaiga, bet meitene laikus pagrieza seju, kad abu lūpas saskārās īsā, maigā, taču mīlestības pilnā skūpstā.- Ekhem,- Vils noklepojās un Mārsija piesarka, kad abi atskārta, ka ir pieķerti.
-Man vajadzētu doties,- es abiem paskaidroju un tēloti nožāvājos,- Rīt darbs.
-Tev noteikti ir vēl kādreiz jāatnāk,- Mārsija strikti noteica,- Es ceru, ka tu pieņemsi manu..
-Atkal sāksi ar savām blogeru idejām?- Vils garlaikoti vaicāja. Mārsija piesarka dusmās, un, savilkusi mazo dūrīti, iesita viņam pa.. jā, pa turieni. Vils piepūta vaigus, izgrūda klusu, nepiedienīgu lamuvārdu, un ar abām rokām piesedza savu mantību. Viņa acīs mirdzēja asaru atblāzma, kas liecināja, ka sitiens bijis patiešām sāpīgs.
Mārsija lietišķi sakrustoja kājas un ar platu smaidu pievērsās man, izlikdamās, ka neredz Vilu, kurš šņukstēja viņai blakus,- Kā jau teicu, es labprāt gribētu, lai tu pamēģini.
-Pamēģini,- Vils spalgi izdvesa un atkal piepūta vaigus,- Tici.. man..
-Es nedomāju, ka tā ir laba doma,- godīgi atteicu,- Es Stefāniju tomēr aplēju ar kafiju.
Mārsija vīlusies savilka lūpas un saņēma Vila roku,- Nu jā. Es par to nepadomāju.-
-Bet tas nenozīmē, ka nevēlēšos jūs abus satikt vēlreiz,- es steigšus sacīju un uzsmaidīju abiem tā, ka vaigi sāka smelgt,- Jūs tiešām esat paši foršākie servisa sniedzēji Ņujorkā, Manhetenā un visā kontinentā.-
-Un nākamreiz, kūka no tevis,- Vils, mazliet attapies no sāpēm sacīja,- Kā arī uzaicini mūs facebook, seko instagramā un retvīto visus mūsu twītus.-
-Idiots,- Mārsija mīloši sacīja un uzlūkoja savu iecerēto,- Bet tu esi mans idiots.
-Labi jau labi,- es izsaucos un piecēlos kājās. Saldās pārīšu padarīšanas nemaz nebija manā gaumē. Bez tam, es sajutos lieka.- Es nu došos, kļūst jau tumšs.
-Tad..- Mārsija piecēlās kājās un papleta rokas apskāvienam,- Lai tev veicas.
-Paslavē mūsu uzņēmumu,- Vils piebalsoja. Abus cieši apskāvu, jau juzdama ilgas pēc viņiem,- Neaizmirsti, ko tu man apsolīji.
-Es neaizmirsīšu,- no sirds sacīju. Uzliku abas somas lences plecos un, pamājusi ardievas, devos laukā, atgriezties Ņujorkas plūsmā, kas mani aizrāva prom no miera ostas un lika jau pēc tās ilgoties. Es gāju lēnām, saplūsdama ar krāsainajiem cilvēku ūdeņiem, kas visos četros virzienos mani apskaloja ar skaļām runām, telefonsarunām, smiekliem, dusmām un mūzikas rībieniem no austiņām. Šur tur veikalos atskaņoja Frenka Sinatras labākās dziesmas, antīka stila un hipsterīgās kafejnīcās skanēja Mocarta remiksi, bet no universālveikala, ko veidoja stikai un vienīgi stikls, skanēja ziemassvētku meldiņi augustā. Virzoties lejup pa avēniju, mani aizrāva visdažāko smaržu virpulis, sākot no aromātiskām kanēļa bulciņām un vaniļas cigaretēm, līdz rožu un šampanieša aromātam. Gar stikla paneļu ēkām slidinājās pēdējie sarkanīgi- oranži- dzeltenie saules stari, kas tos apglāstīja, pirms nakts iestāšanās. Gaiss bija dzestrs un ļāva nomierināties un domāt racioāli.
Ko darītu Elija? Es prātoju, ejot garām veselai rindai boutique šika veikalu. Elija ir izsalkusi.
Es nospriedu, kad vēders protestā ierūcās. Degunā iecirtās siera un salami smarža, kas lika siekalām sariesties mutē un pieliku soli, sekodama smaržai kā policijas trenēts vācu aitu suns. Un te tā bija, ar tumši zaļu mežģīņu virteni virs logiem, sarkanbalti rūtotiem galdu pārvalkiem, un romantiskas itāļu mūzikas apvīta, maza kafejnīca-picērija- restorāns “La Belle Italia”, kas smaržoja vienkārši debešķīgi. Uz letes, kur bija izvietotas bagetes un maizes nūjiņas glītos koka vijuma groziņos, atradās kases aparāts un kartiņas ar Itālijas ainavām. Turpretī aiz letes dižojās vīna skapis ar neskaitāmām vīna pudelēm.
Cik labi, ka man bija nauda. Vīns būs tieši tas, kas vajadzīgs.
Apsēdos pie brīvā galdiņa pie loga, un, dungojot līdzi Andrea Bočelli “Time to say Goodbye” melodijai vēroju, kā ārpusē turpinās ļaužu kustība, bet telpā pavāri mētā picas, griež salātus un gaāis virmo miers un Itālijas daile. Itālija man vienmēr bija patikusi, ar tās valodu, kultūru un mīlestību.
-Labvakar,- mani sveicināja viesmīle, kura ļoti līdzinājās Sārai Braitmenai, ar saviem izteiksmīgajiem un smalkajiem vaibstiem, gaišo ādu un tumšajiem, cirtainajiem matiem,- Vai esat izlēmusi?
-Es vēlētos kafiju un.. ko vien jūs iesakat..- neveikli noteicu,- Un noteikti kaut ko saldu.
-Tad es zinu, kas ir vajadzīgs tieši jums,- sieviete kaut ko piefiksēja uz bloknotiņa,- Vīnu?
-Pussaldo,- es noteicu un pasniedzu viņai ādas vākos šūto ēdienkarti. Meitene pateicīgi pasmaidīja un devās atpakaļ uz posteni. Atslīgu krēslā, dziedādama līdzi dziesmai, kas aizvien skanēja, un biju pārsteigta, cik lieliski vēl atceros vārdus. Nejauši pamanīju, ka uz palodzes kāds ir aizmirsis avīzi un nevērīgi to piesavinājos sev. Citi kafejnīcas/restorāna apmeklētāji bija ieslīguši sarunās un es sajutos vientuļa. Uz labu laimi atvēru vienu no atvērumiem, kur nejauši uzdūros savai bildei, kas bija nodrukāta pa visu lapu.
“Pazudusi meitene, divdesmit divi gadi, 1,60m gara, tumšmate, zilas acis, ģērbusies ikdienišķās drēbēs. Zem fotogrāfijas norādīti numuri, pa kuriem zvanīt. Jebkuram informantam pieklājīga atlīdzība.”
-Viņa pazuda.- es noteicu un klusi izplēsu lapu no avīzes,- Un ko tu blenz?- uzrēju kādai sievietei, kura pat neskatījās, kā viņas bērns lej zupu restorāna augos. Nokaunējusies, viņa aizgriezās, un es atkārtoju viņas kustību.- Es vairs neesmu un nekad nebūšu viņa. Es esmu Elija.- sev noteicu un sakniebu lūpas, vērodama, kā cilvēki slīd garām nerimdināmā straumē.
Nez, kāds no viņiem kādreiz ir juties tā, kā es?