Iepriekš: Tetovējums (9)
Mūzika: Vivaldi- Autumn (The four seasons)
-- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Iepriekš: Tetovējums (9)
Mūzika: Vivaldi- Autumn (The four seasons)
-- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Nedz google attēli, nedz citas interneta vietnes nepiedāvāja man tīkamus tetovējumu variantus. Bija daži labi varianti, bet tie nebija, kā lai pasaka, personiski. Tiem nebija tādas nozīmes manā dzīvē. Puķes un dzīvnieciņi šķita pārāk banāli, bet liesmas un tribāla zīmes nebija manā gaumē. Varbūt arī esmu izvēlīga līdz vājprātam, bet, uzskatu, ka tas ir normāli, jo tetovējums paliek uz visu dzīvi.
Atmetu cerības, izslēdzu datoru un ķēros pie brokastošanas. No šodienas pārdzīvojumiem biju zaudējusi laika izjūtu, un ēdiens jau sen kā bija padzisis. Telefonu izslēdzu, jo negribēju tikt traucēta, un, atradusi pulti krēsla auduma krokā, izslēdzu uz labu laimi pirmo televīzijas kanālu, kas pagadījās.
Savādi, cik sen televīziju nebiju skatījusies. Manuprāt, nu jau gadiem, jo viss, ko man vajadzēja, bija mobilajā un datorā. Atspiedu muguru pret atzveltni, uzliku kājas uz kafijas galdiņa un tiesāju pankūkas, kas garšoja ne tik labi, kā noteikti tās garšotu, kad būtu siltas. Taču augļi un vaniļas mērce, kas arī bija šķīvī vēl glabāja kādas siltuma paliekas, un nemaz nebija tik slikti kopumā. Pirms kāda laika es biju kā apmāta ar diētām un sportošanu, tāpēc arī atteicos no visādām kūkām, pankūkām un desertiem, taču vien nesen sapratu, cik garšīgi tas viss ir, un nosūtīju visus pie velna. Cukurs bija viens no iemesliem, kāpēc dzīve bija skaista. Varbūt es pieņēmos svarā, varbūt nē, kāda starpība? Diez vai tajā dzīvē es varēšu našķēties ap cukurotiem virtuļiem vai krēmīgiem desertiem.
Pa televīzoru gāja vecās «OC» sērijas, kuras vairs mani nesaistīja, un centos izdomāt, ar ko lai sāk, meklējot darbu.
Es gribēju tik daudz, bet man bija pats minumums. Protams, kartē bija pieklājīga summa, bet to tērēt būtu pret maniem instinktiem un vēlmi. Tas nozīmētu baltā karoga izkāršanu un padošanos cilvēkam, no kura es bēgu. Par to domājot, es sarāvos un apliku rokas sev apkārt.
Lai gan man bija sākušās personības dalīšanās pazīmes kā agrāk, es aizvien jutu un nespēju aizmirst dzīvē piedzīvoto. Vismaz tā manus simptomus definēja psihoterapeita. Nezinu, kāpēc viņa tā domāja, jo man vienkārši patika iztēloties. Ko tad darīt cilvēkiem, kuri nodarbojas ar lomu spēlēm, piedalās festivālos un internacionālās konferencēs? Tad jau miljoniem cilvēku ir slimi ar personības dalīšanos. Kādas muļķības. Katram ir izvēle, ko darīt. Mēs neesam viens, mēs katrs esam kaut kas dažāds.
Es vairs negribēju būt tas cilvēks, kas biju iepriekš. Es nevēlējos dzīvot ar tām atmiņām, es vēlējos, kaut tas posms tiktu izgriezts no manas dzīves, taču tam nebija lemts notikt. Mana vienīgā cerība bija būt Elijai, un nekas cits.
Noliku šķīvi malā un saķēru galvu, sajuzdama migrēnai līdzīgas sāpes pieres daivā. Tā notika ikreiz, kad es satraucos, un pēdējā laikā tas bija noticis tik reti, ka par to aizmirsu. Ar rādītājpirkstu sāku masēt deniņus un elpot mierīgi. Viss ir labi, es sev sacīju, Es vairs to nekad neredzēšu. Viņš mani neatradīs, jo nemaz nemeklē. Viss ir beidzies.. Elij. Viss. ir. Beidzies.
Nācās sevi piespiest uzrunāt jaunajā vārdā. Tas izklausījās pareizi un nepareizi vienlaikus. Piecēlos kājās, izstaipījos un izstūmu ēdiena ratiņus ārpus numuriņa. Aizslēdzu durvis, dziļi ieelpoju un devos lifta virzienā. Trīs dolāri. Man ir trīs dolāri un nav ne mazākās idejas, ko darīt tālāk.
* * *
Šķita, ka man nolūzīs kājas. Brīžiem kredītkarte man kabatā šķita, ka izdedzinās caurumu, jo tā vien niezēja nagi noņemt naudu no tās, taču lepnums un spītība to neļāva. Tā nu es izlēmu izmantot savas spītības radīto enerģiju, un devos uz visām potenciālajām darba vietām ar kājām.
Stulba ideja stulbam cilvēkam stulbā situācijā.
Sākumā jau pat bija jautri, es vēroju cilvēkus, kuri bija tik dažādi un līdzīgi vienlaikus. Tie bija kā krāsaini pilieni pelēkā jūklī, un krāsoja pilsētu. Biju tik ļoti aizrāvusies ar cilvēku pētīšanu, ka iedomājos pilsētu kā gleznu, kur pret pelēkajiem bluķiem un būvēm, cilvēki ienesa krāsas, vienalga, ar košām lūpukrāsām, nagulakām, krāsotām matu šķipsnām vai acu ēnām. Es sāku smaidīt, apzinoties, cik skaistā vietā esmu nonākusi. Mēs allaž tik ļoti steidzamies, ka neko skaistu nepamanam.
Arī rudens lēni dvašoja dvēselē. To varēja just un redzēt ar neapbruņotu aci. Cilvēki, apzināti un neapzināti ieviesa garderobē un izskatā rudens toņus. Daudzu rudmašu un tumšmašu matos rotājās kāds saules dzīpars pret pērļbalto ādu. Citi bija iegādājušies dizaineru somas un virsjakas, kuras atgādināja rudens lapas kokos Eiropā, ko atceros no bērnības. Nez, kā izskatītos oranžas palmas?
Pūta rimts vējiņš, kas pa brīžam noglāstīja ādu maigā tvērienā un lika maniem matiem šūpoties vējā un pie katras kustības. Pa ceļam mani aizrāva šokolādes un kafijas smarža, kas pievilināja mani pie sarkanas koka ēkas ar aizklapētiem logiem, kur man priecīgi smaidīja sirma, apaļīga kundze ar paššūtu priekšautu. Virs loga, pie kura viņa strādāja, uz zeltainas plāksnes bija raksīts «Minnijas kafija un bulciņas», skaistā, vijīgā rokrakstā ar melniem burtiem. Smarža bija tik vilinoša, ka izvilku trīs dolārus un, neko nežēlojot, piegāju pie mazās būdiņas.
-Labsdiens,- sieviete rietumnieku akcentā salutēja,- Lai gan nav tik auksts, kafija der vienumēr!
-Tam es piekrītu,- smaržas aizgrābta sacīju,- Kāda kafija jums ir?
-Kādu vien vēlies,- sieviete sacīja. Viņas seja bija gludāka kā vairumam sieviešu tajā vecumā. Šaurais deguns pret lielajām, apaļajām acīm lika domāt par vecmāmiņām pasaku grāmatās. Sieviete arī bija mulate, viņas lūpas bija biezas un tumšas, pilnīgas un skaistas. Viņa noteikti bija skaista jaunībā. Viņa uzlika uz letes vairākas caurspīdīgas pudelītes ar krāsainiem šķidrumiem. Uz katras no etiķetēm bija uzzīmētas ogas, auglis, vai glīti uzrakstīta garšviela.
-Zemeņu kafija?- es pabrīnījos. Pat nespēju iedomāties, kā kas tāds varētu garšot. Sieviete pamāja.
-Ja ko māk pagatavot vai labi izdarīt, visu var'- viņa sacīja un , atspiedusi elkoņus pret koka letes virsmu, silti pasmaidīja,- Zemeņu ir ļoti salda. Es ieteiktu kaut ko august-īgāku. Kā būtu, ar īru krēmu, karameli un piparkūku?- sieviete piedāvājās,- Un klāt kādu siltu maizīti. Jūs jaunieši nemaz neēdat labi,- viņa nošūpoja galvu,- Mūždien skriešanā, mūždien kustībā.
Klusi viņai piekritu. Pat līdz šai dienai nemaz nebiju to tā pamanījusi. Ja ej lēnāk, visu redzi it kā no malas. Kamēr sieviete gatavoja kafiju, es pavēros apkārtnē, kur joprojām kūsāja ikdienas rutība. No Minnijas veikala jautās smarža, kas atgādināja rudeni, mazliet rūgta, salda, un ar atgādinājumu par vasaras. Arī Ņujorkas centrālparks bija uzvilcis rudu mēteli un cepuri, koku lapas sāka zaudēt to zaļumu un lapas arvien vairāk krita zemē. Mazi bērni krāsainos mētelīšos spiedza un bēga prom no satrauktajiem vecākiem, kuri centās tos notvert. Visi kā viens smaidīja. Uz kolorītā fona pamanīju arī sarkanbrūnās koka mājas un ēkas otrā ielas galā un nespēju nepasmaidīt. Vasara bija beigusies, un rudens sāka tonēt manu štatu. Tas man lika sajusties.. nostaļģiski.
Es dzirdēju savādu flakona skaņu un ieinteresēta pagriezos. Minnijas kalsnās rokas bija apņēmušas putukrējuma gaiši zilo flakoniņu un kā ar zīmuli zīmēja krēma cepurīti uz manas kafijas, kas bija ielieta burvīgā māla krūkā. Kad viņa bija pabeigusi, viņa iegremdēja sniegam līdzīgajā krēmā mazu piparkūku un uzkaisīja šokolādes skaidiņas un krustnagliņas, kas smaržoja vienkārši..
Pēc mājām.
-Te būs,- Minnija pasniedza man kafiju, ko es pateicīgi paņēmu. Viņa pastūma manā virzienā arī papīra tūtiņu ar sarkanu lenti,- Un šo arī,-
-Es nezinu, vai man pietiek naudas,- kautri sacīju,- Man ir tikai trīs dolāri...
-Ne jau naudai ir nozīm', bērns,- sieviete sacīja,- Cilvēki aizmirsuši, ka dāvāt prieku var arī neizlietojot naudas līdzekļus.- viņa pastūma paciņu uz priekšu,- Bet, ja reiz vēlies man kā samaksāt.. Pastāsti man stāstu,- viņa, acīm mirdzot, stāstīja,- Mani mazbērni ir tik aizņemti, ka tā arī nekad neko nepastāsta.. Mūžīgi skriešanā,- Minnija nogrozīja galvu,- Ai,ai,ai..
Iedzēru malciņu siltā dzēriena, kas garšoja kā zīdaina šokolāde, un baudpilni noelsos,- Emm..- noteicu un centos atsaukt prātā, ko šodien biju darījusi,- Es devos meklēt darbu.
-Malacis,- viņa paslavēja, mazgājot kafijas krūku,- Es ļoti cienu jauniešus, kas ko dar'
-Nu jā,man nav izvēles,- godīgi atteicu,- Pieteicos visur kur, pat nezinu, kur dzīves ceļš mani aiznes..
-Es atvainojos, mēs arī stāvam rindā?!- neapmierināta sievietes balss sacīja. Pagriezos pret viņu un pamanīju meitenīti viņai pie rokas, kas bija tērpta kā rudens lapa, sarkanu mēteli, dzeltenu bereti galvā, brūniem matiem un cimdien un dzelteniem zābakiem,- Jau piecas minūtes!
-Es atvainojos,- godīgi sacīju un pakāpos malā. Minnija saprotoši pasmaidīja. Tikmēr izdzēru kafiju, izritināju bulciņu un atspiedos pret ķieģeļu sienu ar to mielodamās. Es tiešām cerēju, ka noietie kilometri un patērētais spēks atmaksāsies. Es tiešām gribēju strādāt un palīdzēt Minnijai.
Bulciņa garšoja kā mākonis, mīksts, ar ievārijuma pildījumu, apkaisīts ar pūdercukuru. Kuņģis baudā sarāvās un man likās, ka nekad neko garšīgāku neesmu ēdusi.
Pavisam biju aizmirsusi, ka biju atkal ieslēgusi telefonu vienā no darba pārrunām, un atskārtu, ka man ir pienākusi īsziņa no Vila numura. Jā, es to saglabāju, un biju izbrīnīta par to, ka viņi man bija uzrakstījuši. No vienas puses, bija jauki apzināties, ka viņi vēlējās vēl mani satikt, no otras, tas bija mazliet biedējoši. Varbūt man vienkārši nepadevās veidot draugus un draudzību.
«Tiekamies 15:30 pie Centrālparka. Mums tev ir pārsteigums uz pakaļējā sēdekļa. Varu pačukstēt vienu, pārsteigums bija dusmīgs, ka tik nevīžīgi pameti viņa "Metallica" kreklu svešā uzņēmumā. Gan jau saprati, par ko ir runa! Pieņemsim, ka šī ir mūsu atvainošanās par notikušo. Tiekamies! Meisija un Vils!»