Nu, ko jautāšu, tāpat kā lielākā daļa stāstu autoru.. man ir vērts vispār turpināt?
--------------------------------------------------------------
Mašīnu atstāju netālu no mājām, gan jau Kate to dabūs vēlāk. Lēnām devos mājas virzienā. Ko gan es biju pastrādājusi šoreiz? Mazliet apncīgi palika tas, ka mani soda par katru sīkumu. Itkā man būtu nevis 18, bet gan 8 gadi.
Kad biju tikusi līdz vārtiņiem, nedzirdēju pat ne skaņu, kas nāktu no manas mājas. Tas šķita savādi, jo parasti, ja vecāki bija dusmīgi, tad dārdēja viss kvartāls un vēl bišķiņ. Klusām atvēru durvis un ieraudzīju mammu sēžam virtuvē un lasām to avīzi, ko biju ielidinājusi atkritumu kurvī.
-Drīz mēs visi mirsim. - Viņa klusām teica, un es apsēdos pretī viņai pie galda.
-Ko tu runā! Kārtējās muļķības. - Es atbildēju un sāku knibināt nost nagu lakas pārpalikumus no nagiem.
-Manuprāt, šoreiz tiešām tā būs, bet par spīti tam, tu turpini mūs sāpināt. - Viņa jau mazliet skaļāk piebilda un pameta skatienu uz manu pusi.
-Ko gan atkal es izdarīju? - Arī es pacēlu balsi.
-Es tev teicu, lai paliec mājās, bet tu tomēr paņēmi Daniela atslēgu, ieslēdzot viņu vienu mājā. Tu nesaproti, ka viņam ir klaustrofobija? Es viņu atradu istabā- sēžam stūrī un sarāvušos embrija pozā! - Viņa kliedza.
-Bet bija taču logs, mamm, viņa istaba ir pirmajā stāvā. - Es vēsi atbildēju.
-Vācies uz savu istabu, tūlīt pat! Tu nerēķinies ar citiem, pat ar Dēnu ne. Tu blandies apkārt ar sazin ko, Melānij, vācies uz savu istabu! - Viņa kliedza un es aizspiedu ausis.
-Zini, es vispār aizvākšos no jums prom! Jūs mani vainojat katrā sīkumā, es nespēju to vairs izturēt! - Es piecēlos no krēsla un metos uz savu istabu. Pa ceļam satikusi brāli, iegrūdu atslēgas gandrīz tam sejā. Neizskatījās, ka viņš būtu bijis pārbijies. Kārtējais apmāns vecākiem, lai mani vainotu visā.
Iegājusi istabā, uz savas gultas atradu aviobiļeti un tai klāt mazu zelta ķēdīti ar kristāla gabaliņiem, klāt bija zīmīte no Dēna, kurš apgalvoja, ka nevarot sagaidīt, kad es ieradīšoties Francijā un ka ļoti mīlot mani. Es sāji pasmaidīju, man nemaz negribējās nekur braukt.
Pēkšņi es izdzirdēju atslēgas klikšķi un piesteidzot pie durvīm. Paraustījusi rokturi, sapratu, ka esmu ieslēgta. Lai jau māte papriecājas, visu mūžu taču neturēs kā tādu zvēru krātiņā.
Paņēmusi no atvilktnes lupatu, es to noklāju gar durvju apakšu. Izvilku no saviem krājumiem kāsi un to aizdedzināju. Reiz Kate man tos bija sagādājusi, es tos izmantoju tādās situācijās, kā šī. Atlaidos gultā un centos nedomāt ne par ko. Un, ja nu tomēr pienāk tas Pasaules gals? Tad manas domas pagaisa un es atmetu šo absurdo domu.
***
Es nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš gulēju ieslēgta savā istabā. Es vairs neskaitīju dienas.
Pa radio vislaik ziņoja, lai cilvēki sagādā sev izdzīvošanas komplektus un drošus patvērumus, jo mūs sagaidot, kas briesmīgi nāvējošs, bet tā vietā, lai es darītu to, ko liek, es labāk izvēlos doties uz Franciju un visu izbeigt ar Dēnu.
Pēdējās dienās es aizvien vairāk domāju par Robertu un viņa skūpstu. Es domāju par nākotni, bet ne jau kopā ar Dēnu. Man bija tikai 16, kad mēs iepazināmies. Es biju jauna, naiva un stulba. Es uzķēros uz viņa bagātības, viņš man pirka visu, ko sirds kāroja. Man šķita, ka tā ir laime augstākajā izpausmē, es biju lepna ejot ar viņu rokrokā. Bet tad tas viss izzuda. Šķiet, ka man vajag kaut ko vairāk.
Lielā naudas summa, ko katru mēnesi saņemu savā kontā nesniedz nedz mīlestību, nedz siltumu, nedz kādu tuvības izpausmi. Tā ir plika summa, kas pēc Dēna domām mani iepriecina visvairāk.
Pret palodzi sitās lietus lāses un es bezpalīdzīga gulēju gultā un pinkšķēju, nespēdama izdarīt pareizāko izvēli. Bet varbūt manu izvēli atvieglos meteorīta gabals, kas sašķaidīs pilnīgi visu, ieskaitot manu neizlēmību, tomēr manas asaras nerimās, nekas man neatviegloja izvēli. Es virpināju pirkstos Dēna ķēdīti. Viņš to tik rūpīgi bija izvēlējies. Nu, kāpēc es nespēju mīlēt cilvēku, kurš par mani tā rūpējas.. Es salēcos no īsziņas trokšņa. Pēdējā laikā likās, ka visi mani ir pametuši, jo neviens nedeva ziņu par sevi. Dažreiz atnāca Kate un atnesa man nelielu devu sava pozitīvisma, bet tas arī viss.
"Čau. Man tev ir svarīgas ziņas. Vari lūdzu tūlīt pat atskriet līdz pamestajiem dārziņiem? Gaidu!"
Sūtītājs bija Roberts, taču kaut kas tajā visā man šķita aizdomīgi, jo viņš nekad neizvēlējās tik nomaļas vietas, lai satiktos.
Es tomēr uzvilku biezo džemperi ar kapuci un klusītēm izlavījos ārā pa logu. Tas bija otrais stāvs, taču es jau biju atstrādājusi savu tehniku, lai droši nonāktu lejā. Klusītēm atvēru čīkstošos sētas vārtus un pēc tam metos skriešus līdz norādītajai vietai.
