local-stats-pixel

Tauriņa pieskāriens *257

123 0

Lorija bija gara auguma gaišmataina meitene ar ledus aukstām okeāna krāsas acīm, turklāt ļoti līdzīga Vilam, kā nekā māsa taču.
Pie katra viņas soļa, puķainā kleita noplīvoja, atsedzot mazu daļiņu no viņas zeltaini brūnajiem augšstilbiem. Man šķita, ka es viņai nepatīku. Varētu teikt, ka riebjos.


-Paklau, es tevi pavadīšu. - Viņa vēsi uzlūkoja mani, un es pamāju.
Diena bija saulaina un silta, es aizvēru acis un izbaudīju pēdējos siltos saules starus, jo rudens nāca straujiem soļiem, liekot tā jau drūmajai pilsētai izskatīties vēl nožēlojamāk.


Lielāko daļu no ceļa mēs klusējām, izliekoties, ka neredzam viena otru.
-Melānij, varbūt tu ej atpakaļ pie mammas, es viena varu aiziet pēc tiem augiem. - Lorija ierunājās, liekot man strauji apstāties.
-Nekā nebija! Viņa mani sūtīja. - Ietiepējos.
-Tu šeit neesi nekāda noteicēja, lasies vien mājās! - Viņa uzbļāva.
-Vienkārši aizveries, iedomīgā slampa! - Es uzkliedzu pretī, - Ej vien pēc tiem augiem. Lasies! - Saucu un gāju pretējā virzienā.
-Neuztraucies, es panākšu, lai tu un tava draudzenīte ātri pazūd no MANAS mājas! - Viņa sauca nopakaļ, bet es viņu ignorēju.


Man gribējās iesist viņai pliķi sejā, taču es nedrīkstēju pārlieku uztraukties un nervozēt, jo tas kaitētu manam bērniņam.


Jo dienas, jo vairāk par viņu iedomājos un manī viss sažņaudzas mātišķā mīlestībā pret mazo radībiņu. Es priecājos, ka nav vairs slimnīcu un ārstu, kas, iespējams, manis pašas stulbuma pēc ,viņu man atņemtu.


Neapzinoties, atkal uzliku roku uz vēdera. Man vajadzēja sameklēt Robertu un steidzīgi, bet es nezināju, kā. Viņš bija otrā pasaules malā..
Vienu mirklīti manā prātā iešāvās pavisam drausmīga doma par to, ka iespējams viņš ir miris, bet šo domu ātri atmetu. Ne jau Roberts.


Ja pat Dēns ir dzīvs, tad Roberts arī noteikti būs. Un viņš noteikti priecātos, ja uzzinātu, ka esmu gaidībās, jo reiz viņš man stāstīja, cik ļoti vēlētos bērniņu, kuram viņš atdotu visu. Visu, kas vien viņam būtu. Līdz pēdējam.


Netālu no manis atradās mašīna, es piegāju pie tās un, protams, aizdedzē vēl atradās atslēgas.
Pārbaudīju degvielas rezerves un sapratu, ka tās pietiks tam, lai kaut kur izbrauktu un izvēdinātu galvu.


Iedarbināju motoru un paralēli tam, ieslēdzu maģīti, kurš tūlīt pat sāka spēlēt kaut kādu dziesmu bez vārdiem. Man patika.


Atvēru logu un ļāvu matiem plīvot vēja varā. Traucos cauri pilsētai lielā ātrumā. Ar acs kaktiņu redzēju, ka daudzviet notiek dažādi uzkopšanas darbi. Cilvēki lasīja dažādus gružus un atkritumus, kas bija izmētāti pēc katastrofas.


Pamanīju arī vairākas sievietes, kuras arī bija stāvoklī un nopriecājos, ka neesmu tāda vienīgā.


Pēc laiciņa biju jau ārā no pilsētas un traucos pa bedrainu šoseju, gar tās malām pletās tuksnešaini lauki ar dažiem maziem, izkaltušiem krūmjveida augiem. Tālumā redzēju tikai šoseju un aizvēru acis. Izbaudīju vēju un ātrumu.


Dusmas uz Loriju kaut kur pagaisa, taču man prātā atausa viņas teiktais par to, ka ilgi vairs nepalikšu viņas mājā. Es to zināju, bet mani biedēja doma, ka Džo vēlas tur palikt. Un tagad manas vainas dēļ arī viņai nāksies aiziet.
Atlaidu stūri un ļāvu mašīnai iet brīvgaitā.


Pēkšņi priekšā pamanīju diezgan daudz cilvēku un ceļmalā autobusu. Noskurinājos, atceroties to negadījumu, kad es nespēju savaldīt to un mēs nokritām no klints..
Strauji bremzējot, apstājos un izkāpu no mašīnas.

Cilvēki drūzmējās pie kaut kādas mizlīgas bedres, neļaujot man tikt klāt un pašai redzēt, kas tur notiek.
Kad biju izlauzusies cauri pūlim, redzēju milzīgu bedri. Cilvēki sašutuši runāja un klaigāja.


Tad es sapratu, ka tā ir bedre, kurā bija ietriekušās meteorīta atliekas. Bedre bija iespaidīga un daži pat bija ierāpušies tajā iekšā, kaut ko pētot un lasot atlūzas.
Pēkšņi kāda roka uzgūla manam plecam un es salēcos.
-Melānij, tu?! - Kāda balss mani uzrunāja, kad pagriezos.

123 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Nākošo daļu!

0 0 atbildēt

Kad pagriezos tur bija Roberts! jo ja tas būtu Dēns, viņš viss tik rāmi nepajautātu vai tā ir viņa! P.S. manas domas ;)

0 0 atbildēt