local-stats-pixel

Tauriņa pieskāriens *202

 130  0

-Tas ir kāds joks? - Puisis norūca, atvērdams mašīnas durvis.
Manī viss sagriezās, un es steidzos pie mašīnas. Viņš noteikti domā, ka es novācu Džoannu un tagad grūžu viņam rokās atbildību.


Atverot mašīnas durvis, es noelsos, redzēdama to skatu. Man vajadzēja kaut kur pieķerties, lai nenokristu.
Džoanna bija piecēlusies sēdus un lielām acīm lūkojās te uz mani, te uz to puisi. Pēc mirkļa viņa sāka šausmīgi smieties.


Es stāvēju nepakustēdamās, baidoties, ka tas viss ir sapnis, un es tūlīt pamodīšos, apjaušot, ka Džoanna ir mirusi.
Arī tas puisis stāvēja un lūkojās man virsū, es sevi biju pataisījusi par lielāko muļķi, gribēdama tikai labu.


-Melānij, izbeidz skatīties uz mani tā, it kā es būtu mironis, kurš piecēlies no kapa! - Viņa teica, vēl aizvien smiedamās.
-Kā.. tu.. kāpēc? - Es nespēju izveidot sakarīgu teikumu.
-Tas bija viens liels joks, labi? Es gribēju pajokot, tāpēc izlikos par mirušu, gribēju zināt, ko tu darīsi. Piedod, labi? - Viņa visu nobēra.


Es vienkārši aizcirtu mašīnas durvis un skrēju prom.
-Melānij, piedod! Nāc atpakaļ, es paskaidrošu sīkāk! - Viņa bļāva, bet es, parādījusi vidējo pirkstu, skrēju vēl ātrāk.


Manī vārījās dusmas par Džoannas stulbumu. Kā gan viņa varēja notēlot savu nāvi, it kā jokojot. Kā viņa tā varēja, labi zinot manu rekaciju.
Savilku pirkstus dūrē.

Kad vairs nejaudāju paskriet, apstājos pie kaut kādas augstceltnes. Izskatījās spokaini, taču es devos tajā iekšā.
Iekšā, protams, bija ļoti tumšs, taču izmantojot tausti, es virzījos augšā pa kāpnēm. Tas nesagādāja nekādas grūtības.


Nonākusi pietiekami augstu virs pilsētas, es apstājos un uzrāpos uz platas betona palodzes. Caur tukšajiem logiem svilpoja vējš, un es tālumā redzēju degam vairākas gaismiņas, kas nozīmēja, ka cilvēki ir sākuši veidot dažādas mazas kopienas, lai atkal apvienotos.
Es pie sevis pasmaidīju un noņēmu kapuci, ļaujot matiem sajust vēju. Seju paslēpu pie ceļiem.


Es negribēju atgriezties pie Džoannas, vismaz ne līdz rītausmai, tāpēc turpināju sēdēt un pārdomāt savu dzīvi. Es ilgojos pēc ģimenes un Roberta, un Dēna. Kāpēc man vajadzēja toreiz aizbēgt no Dēna? Viņš taču būtu sapratis. Viņš vienmēr saprot un neko neuzspiež. Viņš būtu pieņēmis Roberta bērnu kā savējo, neko neprasot pretī.


Kaut es varētu viņu vēlreiz satikt un visu paskaidrot.
Manam plecam kaut kas pieskārās, un es salēcos tā, ka gandrīz izkritu pa logu. Tumsā nespēju saskatīt nācēja seju un mani pārņēma panika.


-Neuztraucies, tas esmu es. Vils. - Rupja balss ierunājās,un es mazliet nomierinājos.
-Ko tu gribi? Es neiešu atpakaļ. - Strupi atteicu, norādot, lai viņš iet prom.
-Džoanna ļoti uztraucas un nožēlo izdarīto. Viņa teica, ka tu esi stāvoklī, tāpēc vēlas, lai nāc pie mums. -Viņš paskaidroja.


-Un ko vēl viņa izstāstīja? Visu manu dzīves stāstu? - Es pat nepaskatījusies uz viņa pusi, pajautāju.
-Melānij, es zinu, tu dusmojies. Es arī būtu bijis dusmīgs, ja kāds ar mani izspēlētu tik stulbu joku. - Viņš piebilda, pienākdams man pavisam tuvu. Sajutu viņa silto elpu uz sava pakauša un pār ķermeni pārskrēja tirpiņas.


-Kas ir tās gaismiņas tur lejā? - Pajautāju, cenzdamās novērst uzmanību.
-Mazas cilvēku kopienas. Tās ir ģimenes, kuras pēc traģēdijas vēlas sākt visu no gala, apvienojoties. Arī mana ģimene ir kopiena, kurā apvienojušās vēl trīs ģimenes. Mēs esam iekopuši mazdārziņus, mans tēvs strādā pie tā, lai atjaunotu elektrību. - Vils paskaidroja.
-Kaut es varētu būt pie savas ģimenes.. - Gandrīz čukstus noteicu, asarām sariešoties acīs.


-Jebkurš, kas to pazaudējis, vēlas atgūt. Es arī savējos pazaudēju, bet ar laiku atradu. Ar tevi notiks tas pats. - Viņš pārliecinoši teica.
-Kāpēc tu mani mierini? - Es beidzot pagriezos pret viņu tā, ka mūsu sejas bija tik tuvu, ka lūpas gandrīz saskārās.
-Jo es jūtu, ka tu esi labs cilvēks, taču bezpalīdzīgs. - Viņš klusu atbildēja un tik viegli kā tauriņš, pieskārās manām lūpām.


Man gribējās vēl un vēl, bet viņš atrāvās, tā vietā saņemot manu plaukstu savējā.
-Dosimies pie manis. Tu varēsi normāli paēst, nomazgāties un kārtīgi izgulēties. - Vils noteica, un es viņam sekoju.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotion 

 0  0 atbildēt

Lūdzu turpinājumu :)))

 0  0 atbildēt