0

 188  0

Tātad, man laikam tomēr neizdosies pamest spokus, jo man tik ļoti savajadzējās uzrakstīt vienkāršu mīlesstāstu, kur ir mīlestība, pārdzīvojumi, kā jau visās attiecībās, bez citām problēmām, par skolniekiem, kuri tikai iepazīst mīlu, ne jau kā "Nekā, ko zaudēt", kur galvenajai varonei skola jau vairs nav otrās mājas. Ceru, ka tas kādu vismaz iepriecināju. Un tāpat mans stāts jau tuvojas beigām :D Un vispār - apsveicu visus ar vasaras sākšanos :)

*-*-*
-Tev noteikti šogad paveiksies. Šī vasara būs labāka. Tu taču dosies uz laukiem! Satiksi savas vecās draudzenes. Kas gan var nojiet greizi? Tu taču vairs nesatiksi Eduardu. Viņš ir tava pagātne. Tās pat nebija attiecības. Atceries taču! Kravā mantas, lose!- pati sev noteicu, stāvot pie spoguļa un devos pie savas gultas, lai no pagultes izvilktu savu koferi, kur ielikt visas savas mantas.

Man iepīkstējās telefons.

Paņēmu to savās plaukstās un atbloķēju.

-Sveika, Emī, tad tev pabraukt pretī?- man atsūtīja sms Amēlīja.

-Tas būtu ļoti jauki.-atbildēju draudzenei un noliku telefonu gultā.

Atvēru savu skapi un no tā izņēmu pusi drēbju, kas bija manā skapī. Koferī vēl pa virsu uzmetu pāris kedas, iešļùcenes un sandeles, katram dzīves gadījumam. Vēl atradu kādas augstpapēžu kurpes, kuras knapi ietilpināju koferī.

Ar mocībā aizvēru koferi un noliku to blakus gultai.

Aizvēru skapi un aizgāju uz virtuvi. Pirms ceļa vajadzēja kaut ko ieēst, jo ceļš ilga pus otru stundu, kas man likās daudz.

-Mam?- pārsteigti iesaucos,-Ko tu dari mājās? Man likās, ka tev ir darba diena?-

-Mani atlaida no darba,- viņa ar asarām acīs noteica.

Katra mana ķermeņa daļiņa vēlējās apskaut mammu, pažēlot, bet es to nevarēju, es to nemācēju.

-Man ļoti žēl,- noteicu un atvēru ledusskapi, no kura izņēmu aukstās zupas katlu, un kausiņu ielēju paņemtajā bļodiņā.

-Man arī,-viņa pēc ilgāka klusuma brīža ierunājās,- Un ko gan teiks Stju? Viņš atkal kliegs, ka esmu nekam nederīga, ka atkal sēdēšu mājās.- viņa noslaucīja asaras.

-Tā nav, mam,- noteicu un sāku ēst bezgaršīgo zupu. Mamma nemācēja gatavot ēst, bet es nesūdzējos, jo tas bija vienīgais, ko man viņa deva.

-Kas nav? Viņam ir taisnība!- viņa izkliedza un ar dūrēm uzsita pa galdu. Es sarāvos un izgāju no virtuves. Es negribēju būt viņas psihologs, kurš ar vārdiem atkal viņu mierinās. Man jau tas bija apnicis. Jau sen. Man neviens nekad nepalīdzēja. Es vienmēr cīnījos viena. Es vairs nevarēju palīdzēt citiem. Bet es centos, kaut manī nebija ne kripatas mīlestības pret saviem vecākiem, kuri viens otru jau sen nemīlēja. Es vienīgi viņus vēl turēju kopā. Par ko sevi es sodu.

Iegāju savā istabā un paņēmu vēl vienu somu, kurnieliku higēnas lietas, ķemmi un citus sīkumus, kas bija dzīves nepieciešamība. Iemetu vēl lādētāju un devos uz dzīvokļa izejas pusi.

-Tev jau jābrauc?- mamma sņukstot vaicāja.

-Jā,- atbildēju un izgāju no mājas.

Beidzot man būs brīvība no ikdienas problēmām. Es būšu pie draudzenēm, kuras mani atbalsta.

Es ticu, šīs būs ideālas, garas brīvdienas. Tā ir jābūt.


(Iesākumam īsāka daļa. Turpinājums būs, ja vsp gribēsiet, pēc otra stāsta pēdējās daļas)http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tapec-ka-es-tevi-milu-2-dala/756791

Komentāri 0

0/2000