local-stats-pixel

Tāpēc, ka es tevi mīlu (90. daļa)2

 117  0

(Maikls)
-Tam nav nozīmes!-viņa klusi sacīja un uzgrieza man muguru.

Man nevajadzēja no viņas atrauties, pat, ja viņai to vajadzēja dzirdēt, pat tad, ja viņa ļāvās manam skūpstam.

-Kā tam nav nozīmes?-es vaicāju un pagriezu viņu pret sevi.

-Tam vienkārši nav,-viņa pasmaidīja un aizgāja prom no manis, atstājot mani kā pēdējo idiotu. Un ko gan es gaidīju? Pret atbildi, ka arī viņa mani mīl? Uz to varēja tikai cerēt, ne gaidīt. Viņa par mani cīnījās un centās aizmirst vairākus mēnešus. Nav brīnums, ka man ar vienu mēģinājumu nepietiks.

Nevienam nepietiktu.

(Emīlija)

-Emī!-Viktorija iespiedzās,-Tu atnāci!-

-Es te jau esmu krietnu laiku,-nopūtu.

-Es tikai tagad nonācu lejā, bija šādas tādas lietiņas jāpadara,-viņa ķiķināja.

-Tu savā pilngadībā zaudēji nevainību?-es iespurdzos,-Vēl pie tam ballītē. Ogo!-

-Kušs, vēl kāds sadzirdēs!-viņa piespieda pirkstus manām lūpām un nikni glūnēja uz mani.

-Labi, labi,-caur viņas pirkstiem sacīju un pasmaidīju,-Kā bija?-atkal iespurdzos.

Mans jautājums viņu samulsināja, līdz ar to viņa novāca savus pirkstus no manām lūpām un pielika tos savām.

-Tu nezini?-pavaicāju un iesmējos. Kāpēc šī meitene mani smīdina, pašai to negribot, kad to nevar izdarīt manas labākās draudzenes?

-Es tev to pateicu, nepadomājot, ko tu par mani padomāsi,-viņas acīs parādījās asaras.

-Ev, nu, beidz,-es piegāju pie meitenes un samīļoju viņu,-Viss labi, es tevi nenosodu. Es tikai patīksminos par tavu reakciju, neņem ļaunā,-atlaidu meiteni un ielūkojos viņas acīs,-Labi?-

-Labi,-Viktorija iesmilkstējās un pasmaidīja. Ļoti loģiski.

-Cik ir pulkstenis?-pēc kāda laika vaicāju draudzenei.

-Drīz sitīs pusnakti,-viņa atbildēja un pazuda cilvēku jūrā.

-Sveika,-kāda nepazīstama balss man sacīja.

Pagriezos pret runātāju un ar acīm puisi novērtēju. Viņš varēja būt Maikla vecumā, nedaudz garāks un masīvāks. Viņa mati bija tumši brūni un čirkaini un viņa brūnās acis urbās manī. Tas mani mulsināja. Viņa acis bija tik līdzīgas Gusta, lai nebūtu tādas pašas.

-Vai varu tevi lūgt uz deju?-nepazīstamais puisis man vaicāja.

-Labi,-es samulsusi sacīju.

Puiša smaids atplauka. Tas lika manai sirdij iepukstēties straujāk. Viņš bija tik līdzīgs Gustam. Pat ādas krāsa bija tieši tāda pati. Pēc neilgās dejošanas, es sapratu, ka viņu acu krāsas tiešām ir identiskas, tāpēc man likās, ka man blakus ir Gusts, nevis kāds nepazīstams puisis ar čirkainiem matiem.

-Kā tevi sauc, skaistulīt?-puisis, mani iegriežot, vaicāja.

-Emīlija,-atbildēju, kad biju atgriezusies pie puiša,-Un tevi?-

-Meisons,-viņš pasmaidīja un atkal izgrieza mani tā, ka mūsu abas rokas tikai pilnībā iztaisnotas. Manu brīvo roku kāds satvēra un pievilka pie sevis. Pēc smaržas sapratu, ka tas ir Maikls. Es gribēju izrauties, bet nespēju, viņš bija pārāk spēcīgs.

-Emī,-viņš klusi sacīja un uzlika vienu roku uz mana gurna,-Nespirinies,-to sacīdams viņš satvēra manu labo plaukstu un ieslidināja to savā. Mana kreisā roka automātiski aizslīdēja līdz puiša plecam un mēs sākām dejot.

-Cik labi, ka tu mani pagodini ar vienu deju,-viņš tīksminājās.

-Žēl gan, ka tu patiešām nepiedzēries. Tad es varētu dejot ar Meisonu,-es nomurmināju un centos panākt to, ka viņš mani izgriež tieši tāpat, kā to izdarīja Meisons. Ilgi nebija jāgaida. Maikla ideālās deju prasmes pieprasīja to, lai viņš mani izgrieztu. Tā kā viņa plaukstas satvēriens tik tikko bija jūtams, es izrāvu roku no viņa un skrēju prom no ballītes. Es gribēju aizskriet tālu prom, neskatoties uz priekšu, tikai uz to kas atradās man zem kājām.

Es atkal atrados mežā. Šoreiz gan vairs nebija vasara, bet vēss pavasara vakars. Viss likās vēl baismīgāks un pamestāks. Es biju viena. Jau kārtējo reizi.

Skrēju cauri visam biezoknim. Biju jau sen novilkusi kurpes un vienu skrienot pazaudējusi. Vai liktenis par mani ņirgājas, kāpēc man bija jābēg no viņa tieši caur šo mežu?

(Maikls)
-Roze, beidzot es tevi atradu!-

-Ko tu te dari? Es domāju, ka tu esi mājās!-viņa pārsteigti nobēra.

-Nav svarīgi, kur atrodos es, bet gan tas, kur ir Emī. Viņa aizbēga prom no manis. Vai tu zini, kur viņa varētu būt?-izmisis jautāju.

Māsa kādu brīdi lūkojās manī, bet tad nolaida skatienu. Pēc brīža manīju, kā mainās viņas acu skatiens. Roze atkal pacēla galvu un sacīja,-Viņa bēga no mūsu mājas divas vai pat trīs reizes, un abas reizes viņa skrēja caur mežu. Viņa noteikti tur ir, Maikl. Maikl, viņa ir mežā!-meitene aiz satraukuma sāka mani kratīt.

-Labi, es došos prom, ja viņa tomēr atnāk atpakaļ, tad padod ziņu, labi?-vaicāju. Par atbildi Roze tikai pamāja ar galvu.

Man nebija laika. Man bija jādodas meklēt mana bēgošā princese. Vai es kādreiz biju tā teicis?

(Emīlija)
Mežs bija biezāks kā parasti. Es tam neredzēju galu. Manas kājas bija pārgurušas no skrējiena. Es nedrīkstēju apmaldīties, bet to laikam jau biju izdarījusi.

Mana sirds aiz pārguruma dauzījās kā negudra.

Vai es atkal pārnakšņošu zem klajas debess?

Atverot acis, sapratu, ka esmu kādu laiku gulējusi uz zemes. Manas kājas bija sasalušas un pati es drebēju.

Kaut kur tālumā es ieraudzīju kādu gaismas avotu, kas likās nāca no lukturīša.

-Emī!-kāda balss mani sauca.

Es vēlējos atsaukties, lai arī kurš būtu mans meklētājs, bet es to nespēju. Balss bija pavisam aizkritusi, un viss, kas pār manām lūpām bija vaidi un šņākšana.

Gaisma tuvojās man. Ar katru nācēja soli tā vēl vairāk mani apspīdēja un meklētāja balss kļuva skaļāka un pazīstamāka. Maikls.

-Maikl,-es izkunkstēju.

Puisis to sadzirdēja un skriešus nāca pie manis. Pēc mirkļa viņa rokas atradās zem mana ķermeņa un es vairs neatrados uz zemes.

-Ved mani mājās,-klusi lūdzos un apviju vājās rokas ap puiša kaklu,-Lūdzu!-

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Meison...tinies labi taalu!
 3  0 atbildēt