Tāpēc, ka es tevi mīlu (87. daļa)0

(Emīlīja)
Es pārkrāmēju skapi, lai atrastu kleitu, ar kuru man būs jādodas uz ballīti. Izmetu pusi drēbju uz zemes un tad pamanīju balto lapiņu. Es pacēlu to.

Tā bija Gusta atvadu vēstule. Es negribēju to lasīt, bet manas acis iesprūda pie vārdiem ,,Jā, tu mani mīli”, tāpēc izlasīju visu līdz galam.

“ Jā, tu mani mīli, bet kā brāli vai labu draugu. Bet tu mani nemīli kā Maiklu. Un tas sāp.

Un varbūt tieši tāpēc tagad ir jāatvadās.

Piedod, ja tagad lieku tev raudāt vai just sāpes, bet citu izeju neredzu, lai tu būtu laimīga. Maiklam vajag sirdi, man vajag tevi, tev viņu. Lieks esmu es, zinu. Un man nav vajadzīga sirds, ja tu tai neliec sisties straujāk ik reiz, kad pieskaries man. Man to nevajag.

Lai mana sirds puksts kādā, kurš mīlēs ar manu sirdi tevi. Maikls. Lai viņš ņem manu sirdi un dara tevi laimīgu. Tad arī daļu manis, daļu viņa, manu sirdi, tu mīlēsi kā Maiklu. Un man ar to pietiek.

Es tevi mīlu, Emīlīj. Ceru, ka jūs abi novērtēsiet šo dāvanu un liksiet man smaidīt debesīs, kad smaidīsi tu.

Ardievu, Emī.
Gusts.”

Es aizlocīju lapiņu. Manās acīs atkal bija uzradušās asaras. Es to nepanesu. Man tik ļoti sāpēja, ka nezināju, kur likties.

Mēs nesmaidām. Ja viņš tiešām ir debesīs un redz mani, tad noteikti nesmaida, jo es tagad izjūtu tikai sāpes un mokas. Man vajag viņu blakus!

Aizmetu lapiņu prom un ar seju segā iegūlos gultā. Asaras bira kā negudras. Man vajadzēja kādu blakus. Just viņa pieskārienus. Un lai cik skumji nebūtu tad pēc Gusta pieskārieniem es nealkstu

Es gribēju Maiklu. Jau kopš pirmās dienas, kad puisi ieraudzīju. Un tas visu šo laiku mani ir mocījis.
~ ~ ~
(Maikls)
Piegāju pie spoguļa. Mana roka automātiski pieskarās tai vietai, kur pukstēja mana sirds. Gusta sirds. Novelkot kreklu es pamanīju rētu. Tā bija dziļa. Kāpēc es tai iepriekš nepievērsu uzmanību?

Gusta vairs nav, lai es varētu būt kopā ar viņa mīlestību. Lai ES darītu viņu laimīgu. Bet es to neatceros. Es neatceros ne Gustu, ne Emīlīju. Tas bija nožēlojami.

Ar dūri es situ pret spoguļa stiklu. Zem manas dūres stikla lauskas nokrita uz zemes. Mana roka vāji asiņoja. Fiziskās sāpes remdēja garīgās. Uz mirkli. Īsu.

Es ievēlos gultā un ļāvos miegam.

-Viņa ir tava, Maikl, vari doties pie viņas!-Gusts man uzkliedza.

-Tu zini ka es negribēju tevi sāpināt. Bet es viņu mīlu!-

-Es zinu, ka tu viņu mīli!-viņš atkal brēca.

Aukstais gaiss mūs abus saldēja, bet neviens no mums par to nelikās ne zinis. Bija pienācis Jaunais gads. Mēs abi stāvējām ārā un salām.

Es varēju doties prom, neatskatoties. Bet es nevarēju. Es zināju, ka šis lops reiz bija mans labākais draugs. Mans vienīgais draugs.

Un šoreiz viņu salaužu es.

-Piedod,-es klusi atvainojos.

-Vai tu, Maikl, man tiešām atvainojies?-viņš it kā izsmejoši noteica.

-Mēs tagad esam kviti, zini? Pirms tam tu izjauci manas attiecības ar Lilijanu. Tagad es tavas. Viņa tik un tā vienmēr ir bijusi mana,-man to nevajadzēja teikt, noteikti nevajadzēja. Bet vārdi gluži vai lija pār manām lùpām.

Es ieraudzīju, ka puisis sarauc uzacis. Viņš zināja par ko iet runa.

-Es braucu prom!-viņš paziņoja un devās uz savu auto.

-Tu nevari braukt! Tu neesi pilnīgi skaidrā!-es protestēju.

-Kāda tev tur daļa? Nosprāgšu, tad tev nebūs neviens traucēklis viņu ievilkt gultā,-viņš asi noteica un iesēdās mašīnā.

Es nedomājot iesēdos blakus sēdeklī.

-Nu tad mirsim abi!-

-Mēs nemirsim,-viņš vai gluži iesmējās.

-Kāp ārā!-es teicu,-Tu esi dzēris, tu nesapratīsi, ko dari!-es nevarēju pieļaut, ka mans draugs (sirdī vienmēr tāds bijis) riskē ar savu dzīvību.

-Nē, pats kāp!-Gusts ierēcās un iedarbināja motoru.

-Ai, labi, braucam dzert!-es sāku rēkt par sevi un man pievienojās Gusts. Kur tie laiki, kad mēs bijām labākie ganksteri ciemā?

Puisis izbrauca no pagalma un uzsāka ātru braukšanu.

Man galvā iedūrās asas sāpes. Sirds sažmiedzās. Es turējos pie loga malām, jo likās, ka sāku sajukt prātā.

-Maikl, kas tev?-Gusts man jautāja.

-Man sāp viss,-es izmocīju un aizvēru acis. Manas rokas saļima un galva uzkrita uz Gusta rokām. Dzirdēju, kā kauca auto riepas pret zemes ceļa, dzirdēju viņa kaucienus, bet es nespēju atvērt acis. Tās bija kā aizlipušas.