Tāpēc, ka es tevi mīlu (86. daļa)0

-Es nekur nedošos!-puisis protestēja.

-Tad aiziešu es!-

Es jau taisījos iziet no istabas kad puiša roka aizsniedzās pie manas un pievilka pie sevis.

-Nē, neviens nekur neies,-Maikls mierīgā balsī noteica.

-Kāpēc viņa vairs nav?-puisis mierīgā balsī man jautāja un apsēdināja uz gultas malas.

-Viņš,-es klusi sacīju,-Viņš izbēga no slimnīcas, lai uztaisītu pašnāvību. Gusts uzskrēja uz lielceļa un ar to viss arī beidzās.-es klusi atbildēju.

-Un kāpēc man bija vajadzīgs donors?-

-Maikl, tu biji slims. Ļoti. Tev vajadzēja donoru. Sirds donoru.-es klusi sacīju.

-Mana sirds nav mana?-viņš apmulsis jautāja.

-Tā tagad ir tava,-manās acīs parādījās asaras. Es nespēju vairs sagremot to rūgtumu, kurš tikai nāca un nāca man virsū. Viss sāpēja. Katra ķermeņa daļiņa. Viss. Es to nespēju paciest. Man vajadzēja Gustu. Un arī Maiklu. Abus. Kāpēc man atņēma vienu no viņiem? Pazaudējot Gustu es drīz pazaudēšu arī Maiklu, jo es to vairs nespēju. Vairs...

Es apķēros puisim ap kaklu un sāku histērijā raudāt.

Pēc pailgāka laika es atrāvos no puiša un noslaucīju asaras.

Es saņēmos, ielūkojos puiša acīs un sacīju-Tev ir jādodas prom. Pa visam. Uz neatgriešanos,-to sacījusi visas manas iekšas apgriezās un likās, ka arī atdalās no manis. Es to nevēlējos, ne tagad, bet savādāk es nespēju. Man bija jādzīvo tālāk.

Es dzīvošu, bet nemīlot nevienu. Ne Gustu. Ne Maiklu. Nevienu.

-Emī...-viņš klusi sacīja.

-Ej,-es atkārtoju un ietinos zem segas.

***

Diena pēc dienas pagāja kā miglā. Es neko nesapratu, nekur neiedziļinājos. Citi teiktu, ka es lidinos pa mākoņiem vai skaitu putnus, bet patiesībā es vienkārši pieploku zemei. Ar katru mirkli aizvien tuvāk un tuvāk. Un drīz es tai būšu piekalta un necelšos.

Iegāju bioloģijas kabinetā un apsēdos savā solā. Jebkura draudzība, kura man bija bijusi, tagad vairs nepastāvēja. Es visus biju atgrūdusi. Visus. Gan mājās, gan skolā, gan vienīgo draudzeni, kura dzīvoja Rīgā.

Man vairs neviena nebija. Biju tikai es, mana koka mājiņa un pusdzīvais trusis.

-Emī?-kāds mani uzrunāja.

Pagriezos pret runātāju un neticībā aptvēru, ka tā ir Viktorija. Meitene man nedroši pienāca klāt un apsēdās blakus.

-Tu nevēlētos atnākt uz manu dzimšanas dienas ballīti? Es, protams, sapratīšu, ja tu nepiekritīsi, bet..-meitene nedaudz salecās, kad viņu pārtraucu.

-Kāpēc tu mani aicini? Es tevi atgrūdu..-es klusi protestēju.

-Bet tas nemaina manu attieksmi pret tevi. Es zinu, kam tu ej cauri. Es tevi gaidīšu. Tur būs visi un man liekas, ka tev ir jāizvēdina galva,-viņa pasmaidīja un uzsita man pa plecu.

Tik tiešām. Man bija jāizvēdina galva. Viss, kas manī bija sakrājies, sen bija pazudis. Es vairs neko nejutu, staigāju kā mūmija.

Un bija jau aprīlis. Cik ilgi es jau biju viena? Pus mēnesi vai mēnesi? Vai vairāk? Viss bija saplūdis kopā, ka neko neatšķīru.

-Es nākšu,-es skaļāk sacīju un atvēru kladi.

Kustības dēļ, mana ģempera piedurknes uzvilkās uz augšu, atkailinot ne tik vairs svaigās rētas uz ādas. Kāda gan es biju muļķe visu gribot apslāpēt ar nāvi.

Viktorija atkal pienāca man blakus un apsēdās uz tā paša krēsla,-Lieliski,-viņa sacīja,-Ballīte būs pēc trim dienām. Mana tēvoča viesu namā. Tas ir pusstundas braucienā. Tevi savākšu es pa ceļam,-viņa pasmaidīja,-Un man prieks, ka tu piekriti!- viņa vēl plašāk pasmaidīja un pieliecās pie manis, lai apskautu.

Šādu izrādītu mīļumu es nebiju jutusi jau sen, kas mani mulsināja. Man tas nepatika.