Tāpēc, ka es tevi mīlu (84. daļa)1

-Gust.. Piedod man, ka neatnācu jau agrāk. Es.. Es nespēju. Kāpēc tu visu izlēmi manā vietā? Tu tiešām domāji, ka tā būs labāk? Redzi, tā nemaz nav. Es esmu viena, tevis nav,-es šņukstēju pie Gusta kapa.

-Man tevis pietrūkst. Tev nevajadzēja aiziet. Tev vajadzēja palikt dzīvam, un es zinu, ka Maiklu kāds cits izglābtu. Gust! Es tā nevaru. Vairs nevaru!-mana balss ar katru vārdu kļuva aizvien skaļāka un skaļāka. Pār maniem vaigiem bira asaras. Es tās neslaucīju nost, kaut tās ātri vien kļuva vēsas un saldēja manus vaigus. Bet man bija vienalga. Tas tik un tā neaizsedz to, ka Gusts mira manis dēļ. Viņa vairs nav un nekad nebūs man blakus. Viņš ir tur, zem zemes. Zem manām kājām. Pār viņu ir smiltis.

Labāk vajadzēja mirt man, tad vismaz cilvēki, kurus es mīlu, būtu dzīvi. Viņi brauca prom manis dēļ. Viņi strīdējās manis dēļ. Viņi bija tajā mašīnā manis dēļ.

Es esmu vainīga un nekad nespēšu to labot.

Nokritu ceļos pie puiša kapakmeņa. Uz tā bija Gusta attēls. Bija sajūta ka akmens seja skatās tieši man acīs. Tās nebija cilvēciskas. Tās bija mirušas. Es satvēru noliktos ziedus kulakā un sviedu pret attēlu.

-Gust!-iekliedzos.

Bet neviens neatsaucās. Kapsēta es biju viena. Nē, nebiju. Bija daudz apglabātu cilvēku ķermeņu. Ja spoki tiešām pastāv, ja tās ir dvēseles, tad tās bija man viss apkārt. Un Gusts bija balkus.

-Gust,-es klusi saciju,-Es zinu, ka tava vēlēšanās bija, lai palieku kopā ar Maiklu. Bet es nevaru. Vairs nevaru. Tev bija jāpaliek kopā ar mani, Gust,-piebildu un devos prom.

Iespējams, ja Gusts nebūtu parādījies manā sapnī/murgā, tad es tā neteiktu, bet tā notika. Es to nespēju panest. Un man tas nav jādara.

***

Iegāju mājā. Tā smaržoja pēc tik tikko uzceptām pankūciņām.

Ielāčoju virtuvē, apsēdos pie galda un, nevienam neko neprasot, notiesoju duci pankūku ar aveņu ievārījumu.

-Smaga diena?-vecmamma jautāja.

-Jā,-apstiprināju un pateicos par gardo maltīti.

Izgāju pēc mirkļa no virtuves un devos uz savu istabu. Es nevēlējos nevienu redzētu, bet liekas, ka kāds grib redzēt mani.

-Sveika!-

-Ej, lūdzu, prom!-manās acīs parādījās asaras. Maikls to ievēroja un pienāca pie manis.

-Kas lēcies?-

-Ir lietas, kuras tu nezini,-es šņukstēju un apķēru puisi.

-Tad pasaki man!-Maikls norāva mani sev nost un satvēra mani aiz placiem. Viņa darbība lika man skatīties tieši viņa acīs. To arī viņs gaidīja. Bet nebija jau ko redzēt. Es biju pavisam noraudājusies. Kosmētika pazuda jau kapos un tagad manas acis gan jau ir vēl briesmīgākā stadijā kā iepriekš.