local-stats-pixel

Tāpēc, ka es tevi mīlu (70. daļa)1

 138  0

Ir brīži, kad tu domā, ka es pilnīgi viens uz šīs zemes. Neviena nevajadzīgs un neatcerēts. Lieks. Tu domā, ka tev nav neviena, uz kura pleca paraudāt, izstāstīt savus noslēpumus vai sāpes. Tev liekas, ka būs jāmokas pašam, bet tas tev nāk atskārsme, ka tā nav. Tev noteikti ir kāds cilvēciņš, kaut kur uz zemes, kuram tu kaut ko nozīmē un viņš raudās kopā ar tevi. Atbalstīs tevi. Sapratīs tevi, pat ja tu būsi kļudijies.

---

-Demī!-es iespiedzos un skrēji pie draudzenes,-Ak, kā man tevis pietrūka!-

-Man tevis arī, mazulīt,-viņa iesmējās un saspieda mani ciešāk,-Man tevis žēļ,-viņa nočukstēja un atlaida mani. Viņa lūkojās ar savām brūnajām acīm manās, it kā tā viņa spētu nolasīt visu, kas ir man galvā, kas ir uz manas sirds sakrājies, kāpēc man tik ļoti sāp, par ko norāda manas stiklainās acis.

Es nespēju nesākt raudāt. Es domāju, ka es to nedarīšu, nejau tāpēc, ka viņš mani neatceras. Bet tieši to es daru. Tas ir pats briesmīgākais - mēs neesam kopā, jo viņš mani neatceras, viņš neatceras to, ko juta pret mani. Maikls neatceras mūsu skūpstus un smieklus. Neatceras pat skumjas, asaras un bēdas, strīdus, kas noveda pie šī.

Man nevajadzēja viņu iemīlēt, bet sirdij jau nepavēlēsi. Es viņu mīlēju vairāk par visu pasaulē. Man viņš bija vajadzīgs. Man viņa pietrūka.

-Stāsti!-draudzene stingri noteica.

-Viņš avārījā cieta. Viņš neko neatceras,-ātri noteicu, jo zināju, ka mana balss aizlūzīs.

Demijas acis iepletās plaši jo plati, viņas blondie mati vējā plīvoja uz visām pusēm.

Meitene atkal mani apķēra,-Viss būs labi,-viņa mani mierināja.

-Es gribētu, lai tā būtu,-šņukstot atbildēju.

Viņa ātri atrāvās no manis, un es varēju ievērot, ka viņas acīs parādījās prieka uguntiņas.

-Kur jūs iepazināties?-viņa vaicāja.

-Pie viņa, mājās,-klusi un neveikli atbildēju.

-Tad tagad mēs iesim pie tevis, sapucēsim, un tu dosies pie sava priņča!-viņa iegavilējās.

-Ko?-es pārsteigti vaicāju,-Kā tu to iztēlojies?-

-Tāks, nejautā, vienkārši ej!- viņa mani bikstija.

Pēc brīža jau atradāmies manā istabā. Viņa mani uzkrāsoja, ieveidoja matus un lika uzvilkt apspīlētus džinsus, gaišu ģemperīti ar pielīmētiem dimantiņiem. Demija man uzkrāsoja viegli rozā lūpas, melnas skropstas un ar laineri novilka melnu līnīju gar acs plakstiņa malu.

Ielūkojos spogulī - skaisti. Patiešām. Bet es tā nejutos iekšēji. Manas acis izstaroja aukstumu, tas lauzās no manis. Es atkal sāku sasalt, jo nav jau kas mani sasilda.

Mans acu skatiens bija tukšs, tajā vairs nebija mīļuma, kuru radīja Maikls. Man viņš to atņēma, pat negribot.

Man tas bija jāatgūst.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Ceru drīz arī būs nākamā emotion
 0  0 atbildēt