Tāpēc, ka es tevi mīlu (60. daļa)10

Kopš Maiklu nogādāja slimnīcā, viņa acis nav atvērušās. Viņš neko nezin. Pat to, ka tagad tiek pārstādīta viņa sirds. Viņš var nepamosties. To viņš nezin. Maikls tikai guļ un paļaujas uz likteni. Kā gan savādāk?

Un operācīja tuvojas beigām. Varbūt viņa jaunā sirds nesāks pukstēt, un man nebūs ko mīlēt.

Es palikšu viena. Pa visam viena. Tad kāda jēga man dzīvot vienai, bez mīļotā cilvēka?

Nav.

Es apsēdos uz soliņa, uzgaidāmajā telpā. Emma nevarèja vienkārši sēdēt, rokas krēpī salikusi. Sieviete ar vīru devās nelielā pastaigā. Roze ir skolā, jo vecāki viņai neļāva kavēt stundas. Mamma man arī neļauj, bet man ir vienalga. Man ir jābūt te. Un Harījs ir Rīgā.

Tāda sajūta, ka apkārt neviena nav. Tu gaidi viena. Tevī ir maza cerība, ka tava mīlestība atvērs acis.

Un ja tā nebūs? Man par to negribas domāt. Nejau tāpat vien Gusta nav. Viņa nav, lai Maikls dzīvotu un darītu laimīgu.

Bet tas nenozīmē, ka būšu laimīga vienmēr. Man pietrūks Gusta. Jau pietrūkst. Un neviens nespēs aizstāt viņu. Neviens.

Operācija ievilkās. Visas cerības gaisa. Ja nu tiešam sirds neiepukstas? Ja nu puisis nomirst, nezinot, ka mīlu viņu.

Manās acīs parādījās asaras, kuras jau gaidīja īsto brīdi, lai laustos ārā.

Man sāpēja. Nežēlīgi. Arī viņš? Nē. Tā. Nevar. Nevar! Man nevar atņemt abus. Nevar.

Horizontā parādījās ārsts. Es automātiski piecēlos kājās un taisnā ceļā devos pie viņa. Viss viņa halāts bija noklāts asinīm. Skats bija atbaidošs.

Vīrietis bija nobažījies. Nē!! Tā nevar. Viņš ir dzīvs!

-Vai jūs esat Maikla radiniece?-viņš jautāja.

-Nē, es esmu viņa draudzene.-apmulsusi atbildēju,-Vai viss labi?-

-Jā, ar viņu viss ir labi. Viņš pieņēma sirdi,-viņš pasmaidīja.

-Bet kas noticis?-

-Es vienkārši esmu noguris,-viņš atbildēja,-Kad būs ieradušies Maikla vecāki, paziņošu jums kaut ko,-viņš piebilda un aizgāja.