Tāpēc, ka es tevi mīlu (56. daļa)7

Pienāca rīts. Ne Maikls, ne Gusts nebija pārradušies mājās. Visi ciemiņi, kuri šeit palika pa nakti, sāka pārmeklēt ciematu. Nekā.

Es devos uz Rozes istabu, lai varētu paraudāt uz viņas plecu, bet viņa uz mana.

Pēc vairākām stundām, kad jau tuvojās vakars, atskanēja zvans pie durvīm. Emma, Maikla mamma, aizskrēja līdz durvīm un atvēra tās. Sievietes rudie mati bija izpūruši, bet zaļās acis šaudījās kā tādas lodītes.

Uz māju bija ieradies policists, kurš paziņoja, ka abi puiši ir cietuši autoavārīja. Viens no viņiem, mums nepateica kurš, vēl nav nācis pie samaņas, bet otrs nav tik traki cietis, tikai lauzta kāja un pāris nobrāzumi.

Manī viss sāka trīcēt. Vai tiešām dzīve grib izlemt manā vietā, atņemot man vienu no viņiem?

Nē, tā nedrīkstēja notikt! Nē! Ja nu es tiešām kādu pazaudēšu? Ja viens no viņiem nenāks pie samaņas un ieslīgs komā?

Nē, nē, nē.

Tā nedrīkst!

Es noslaucīju asaras un ielāčoju Maikla istabā. Viss smaržoja pēc puiša, kas lika man atsākt raudāt. Es iegāzos puiša gultā un sāku histēriski raudāt.

-Nē, man nevienu neatņems!-noteicu pati sev un izlīdu no gultas.

Pēc brīža biju uz zemes ceļa. Biju nolēmusi iet uz slimnīcu ar kājām. Jā, ceļš bija garš, bet man vajadzēja visu šo ceļu domāt par to, kā esmu sāpinājusi Gustu. Bet ko man darīt? Sirdij nepavēlēsi!

Maikls bija iekritis manā sirdī kā tāda stikla lodīte, kas netaisījas līst ārā,bet man likās, uz mazu brīdi likās, ka viņa vietā ir Gusts. Bet tā nebija. Gusts bija mans plāksteris, kas es nekad nevēlējos būt Maiklam. Es izmantoju puisi, lai tikai man būtu labāk.

Es biju briesmone. Ļauna meitene. Sava labuma meklētāja. Siržu lauzēja. Mele. Maita.

Pēc kāda laika biju slimnīcā un piegāju pie reģistratūras, kur beidzot noskaidroju, ar kuru puisi viss ir kārtībā, bet kurš guļ komā. Jā, komā.

Maikls. Maikls gulēja komā, jo tieši viņš saņēma lielāku triecienu no pretī braucošās mašīnas, jo viņš vadīja auto.

Es sabruku. Man pār vaigiem sāka tecēt straume asaru, kuru nebija iespējams apstādināt.