local-stats-pixel fb-conv-api

Tāpēc, ka es tevi mīlu (44. daļa)1

162 0

Iegāju mājās, lai sasveicinātos ar mammu. Jau kādu nedēļu nebiju rādijusies mājās.

Viņas puncis bija jau krietni paaudzies, un nu vairs nevarēju viņai neticēt, ka viņa varētu nebūt stāvoklī. Viņa staroja kā maija saulīte. Visu laiku smaidīja un neteica nevienu sliktu vārdu, kas mani iepriecināja. Viņas šķirtība no mana tēva bija labākais, kas ar manu mammu ir noticis pēdējo sešu gadu laikā.

-Kā tev iet?-mamma vaicāja, glaudot manu trusi, kurš no manas loka mājiņas jau atceļoja uz vecmammas māju, brīnums, ka viņai nebija iebildumu par to, ka paņēmu trusi.,-Nu, es domāju ar tavu jauno puisi,-viņas turpināja pēc maza brīža, un viņs sejā plauka smaids, kas lika man nosarkt.

-Viss ir labi. Viņš ir mīļš pret mani, ko es ļoti augsti vērtēju,-pasmaidīju.

-Nu tad tik turās!-viņa noteica un iegāja savā istabā.

Pēc brīža izgāju no mājas un devos uz savu koka mājiņu.

Uzkāpu pa trepēm augšā un tur jau mani gaidīja Roze.

-Sveika,-viņa noteica.

-Mani vienmēr kāds te sagaidīs?-uzrūcu un apsēdos uz zemes, jo meitene bija ieņēmusi manu matraci.

-Es vēlējos ar tevi parunāt,-viņa klusi teica.

-Par ko?-vaicāju un apsēdos meitenei blakus, jo uz zemes sēdēt apnika.

-Par manu brāli. Maiklu,-Roze atbildēja un ielūkojās manās acīs. Es nevēlējos runāt par Maiklu, tāpēc iesmējos.

-Man nav nekas runājams par šo tēmu,-mierīgi atbildēju un piecēlos kājās,-Ja neesi pamanījusi, tad kopš mūsu šķiršanās brīža nav pagājušas pāris dienas vai nedēļas, bet vairāki mēneši, ja viņš būtu jau iepriekš vēlējies atgūt mani, tad būtu to darījis. Bet, Roze, viņš to nedarīji, jo Vandai bija atmiņas zudums, un, ak, viņa nezināja, ka ir šķīrusies no Maikla. Un pāri visam viņi nebija šķīrušies, viņiem bija vēl jūtas vienam pret otru. Nu ja ne vienam pret otru, tad Maikls gan viņu mīl. Un es netaisos būt viņa plāksteris atkal, jo tas novedīs pie nekā - atkal, jo viņš mani nemīl, un nekad nav mīlējis!- pamazām mana balss sāka palikt skarbāka un skaļāka. Tas jau sāka izklusīties pēc kā tadā, ka es jau kliegtu uz šīs nabaga meitenes.

-Tā nav! Vanda izlikās, ka viņai ir atmiņas zudums!- meitene izkliedza.

Es iesmējos un pietupos blakus meitenei,-Un kas tad viņam lika viņu skūpstīt? Kas lika viņam palikt ar viņu? Kas lika viņam ļaut man aiziet?-es vaicāju retoriskus jautājumus, jo tie neprasīja atbildi, nejau tagad,-Tā bija viņa izvēle, un viņa izvēle bija par labu Vandai, tas arī viss,-es pasmaidīju.

-Kāpēc tu tā saki? Vai tev tiešām vairs nekas nav pret viņu?-viņa bez maz vai kliedza.

-Vai man visu mūžu būtu par viņu jādomā? Jāmil? Jācieš tadēļ?-izkliedzu pretī.

-Ir pagājuši pāris mēneši!-viņa protestēja.

-Un? Viņam pat dienu nevajadzēja, lai mani nomainītu,-noteicu mierīgā balsī,-Ej prom, Roze!-

-Labi, tikai nebrīnies, ka tev nebūs ne Maikla, ne Gusta.-viņa noteica un izgāja no mājas.

Kāda viņai vispār daļa? Kāda?

Ja palikšu viena, tad palikšu. Viss tāpat zvaigznēs jau sen sarakstīts.

Varbūt man tiešām nebūs neviena, jo miršu, un tas var būt rīt. To neviens nevar zināt.

162 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Ideāls stāstiņs.
0 0 atbildēt