7

 201  0

-Tu vispār saproti, par ko man pārmet?-es izkliedzu,-Tu man nebiji nekas, kālab, lai es tev kaut ko teiktu? Tu man tāpat neticètu!-

-Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es ticēju!-

-Es tev neesmu melojusi!- manās acīs parādījās asaras,-Es tev neesmu melojusi!- es nokritu uz ceļiem. Es saķēru galvu. Tas man atgādināja strīdu, kas izsķīra mani ar Eduardu. Tas tik ļoti sāpēja. Pār maniem vaigiem sāka birt asaras. Viena pēc otras, tās slīdēja pār maniem vaigiem, līdz skāra plaukstas un zodu. Es negribēju raudāt, es nekad neesmu vēlējusies raudāt. Tas vienkārši vienmēr notika, tāpēc jutos nožēlojama pēc katras nobirušās asaras, lai arī kas bija noticis.

Maikls arī nometās uz ceļiem pie manis,-Tu pret mani neko nejūti?-viņš dusmīgs vaicāja.

-Man būtu kaut ko jājūt?- es neticīgi vaicāju.

-Es tā gribētu,-viņš klusi noteica.

-Kas tu smejies par mani?- es uzrūcu un piecēlos kājās,-Es neesmu nekāda tev ielene, kura iemīlēsies puisī, kurš ir aizņemts,- es iešņukstējos. Es nodevu sevi. Pāri visam es vēlējos Maiklu noskūpstīt, bet es to tik un tā nedarīju. Es nebiju tik stipra. Es nedrīkstēju viņu skūpstīt, jo viņš nav tas, kurš būs ar mani. Viss ir pārāk sarežģīti, lai ļautos skūpstam.

-Tam nav nozīmes,-es noteicu un gāju prom.

-Ir gan!-viņš noteica un apstādināja mani. Mūsu acu skatieni sastapās, kas lika skudriņām skriet pār manu ķermeni ik mirkli, kad iedomājos viņa maigos pieskārienus un kaislīgos skùpstus.

-Kāpēc lai tam būtu nozīme?-es iesmējos un novērsos no puiša, līdz tas nepaspēja novest nepiekā neapdomīga.

-Tāpēc, ka es tevi mīlu,-viņš klusi noteica, it kā pats baidītos no tikko teiktā,-Es zinu, ka tu tam neticēsi, jo es biju kopā ar Vandu. Bet tici man. Es nekad pret nevienu neesmu neko tādu jutis, un es zinu, kas tas ir. Emī, es tevi mīlu!-

-Tu smejies par mani?- es dusmīgi noteicu un atkal devos prom. Mani atkal apstādināja puisis un parāva pie sevis, bet pēc tam pievilka mani pie savām lūpām.

Es nespēju atrauties. Es to jau sen biju vēlējusies, ka pati apķēru viņa kaklu un pievilku sevi tuvāk puiša ķermenim. Lidoju kā 7 debesīs, nekas šajā nakts melnumā to nevarēja sabojāt.

Jā, es zināju, ka viņa atzīšanās mīlestībā neko nenozīmē, jo tā nevarēja būt, bet man bija vienalga. Es to gribēju!

-Neko pret mani nejūti?-pusis atrāvies no manis prasīja.

-Aizveries!- es iesmējos un atkal piekļāvos puiša lūpām.

Komentāri 7

0/2000

Negaidiju IDEĀLI  

 0  0 atbildēt
Amm.. Es nesaprotu... Maikls speciāli ir uztaisīts tāds ļoti naivs, ka domā, ka mīlestība ir uzreiz vai kā?
 0  0 atbildēt
Jā, kaut ko tādu biju gaidījusi. Manuprāt, diezgan paredzami.
 0  0 atbildēt