- Anna, tu vispār dzirdi, ko es saku? – Alekss aizkaitināts jautāja.
- Jā, protams. – pagriezos pret viņu un sameloju.
- Un ko tad es teicu? – viņš jau sāka smaidīt. Alekss vienkārši nespēja dusmoties uz mani.
- Piedod, vienkārši Elzas šodienas izgājiens skolā mani izsita no sliedēm. – smagi nopūtos.
- Mazā, nomierinies. Viss, ko viņa līdz šim darījusi, nav spējis mūsu attiecības sabojāt, tāpēc neņem to galvā. – viņš saspieda manu roku ciešāk.
- Zinu, bet tas vienalga spēj sabojāt dienu. – pasmaidīju, lai parādītu, ka vairs tā neuztraucos, un atlaidu mūsu sadotās rokas, lai viņš var pievērsties ceļam.
Braucot mašīnā apdomāju to, kas noticis pa šiem diviem mēnešiem. Manas un Aleksa attiecības bija gandrīz perfektas. Tikai visu bojāja tas, ka es uztraucos par savām problēmām. Es šobrīd dzīvoju pie Aleksa, bet zinu, ka ilgi tas tā vairs nevarēs turpināties, jo man pašai jāizdomā, kā dzīvot tālāk. Patēvs zina, kur esmu un viņam par to ir pilnīgi nospļauties. Dažreiz domāju, ka būtu tomēr bijis labāk, ja es būtu izmesta no skolas, jo tad man vairs nebūtu jāpacieš Elzas gājieni. Bet es biju gatava uz visu, lai būtu blakus Aleksam, tāpēc visu izturēju. Šodien Elza uzgāza man virsū savas pusdienas, tāpēc Alekss veda mani mājās. Viņas jociņi tiešām mēdza būt lēti, bet diezgan iedarbīgi.
- Tu taču joprojām neuztraucies, ko? – viņš atkal satvēra manu roku.
- Nē. Skaties uz ceļa, tu zini kā man nepatīk ziemas slidenie ceļi. – pabrīdināju viņu.
- Kā teiksi, mana princese. – viņš man uzsmaidīja ar savu seksīgo smaidu.
Nonākusi savās pagaidu mājās, devos pie Aleksa skapja, kurš tagad bija pārpildīts, jo tur bija arī manas drēbes. Uzvilku džinsus un novilku netīro blūzi, kuras vietā vilku maiciņu. Uz skolu atpakaļ vairs nebraucām, tāpēc izlēmu pagatavot mums abiem vakariņas vai pusdienas – vienalga. Gatavoju lazanju, bet tas man nācās grūti, jo Alekss visu laiku novērsa manu uzmanību ar skūpstiem un apskāvieniem.
- Klau, ja mēs tā turpināsim, vakariņas nebūs gatavas pat līdz rītdienai. – smejoties viņam teicu.
- Kurš teica, ka gribu vakariņas? Es gribu tikai tevi. – viņš pavedinoši iečukstēja man ausī un es vairs nespēju koncentrēties.
Viņš izslēdza gāzes plīti un uznesa mani uz istabu. Pa ceļam mēs gandrīz apgāzāmies, ejot pa riņķveida trepēm ,tāpēc smējāmies kā negudri. Tālākais jau bija skaidrs, skūpstoties tikām vaļā no drēbēm un pie miega tikām ļoti vēlu.
Man tik ļoti nāca miegs, tāpēc es nesapratu, kāpēc sestdienā zvana modinātājs. Pēc dažām sekundēm sapratu, ka Aleksa telefons nemitīgi turpina zvanīt.
- Alekss, atbildi uz to stulbo zvanu, nevaru vairs izturēt. – iebukņīju viņam sānos un viņš aizgāja pēc telefona, jo arī viņš gribēja tik atpakaļ gultā. Viņš aizdomīgi klusi runāja, tad nolika telefonu un sāka nervozi meklēt skapī drēbes.
- Ei, kas notika? – es satraukusies jautāju.
- Alekss, lūdzu pasaki, neliec man nervozēt vēl vairāk. – lūdzu.
- Mums ir problēma. Liela problēma. – viņš vainīgi mani uzlūkoja. – Mani vecāki brauc šurp. –
- Pagaidi. Kad? – lēnām un miegaini rāpos ārā no siltās midziņas.
- Tagad. –
- Kā tagad? Tieši tagad? – nespēju aptvert.
- Jā, tāpēc labāk sāc ģērbties. – viņš man iemeta ar spilvenu, kurš pēc vakarnakts atradās pie skapja.
- Velns. Vai viņi maz zina, ka esmu tava draudzene? Un kāpēc viņi tā pēkšņi neko nesakot izlēma braukt? – man šī situācija tiešām nepatika.
- Esmu stāstījis par tevi, bet viņi ir aizņemti cilvēki, varbūt būs aizmirsuši. Neuztraucies, droši vien viņiem ir kāds darījums šeit. – Alekss mani mierināja.
Sāku ģērbties. Tikko bija savedusi sevi kaut cik kārtībā, piebrauca mašīna. Biju ļoti satraukta, jo viņa vecākus biju satikusi tikai pāris reizes un tas bija sen, jo vienmēr, kad viņi brauca pie Aleksa es biju tenisa nometnē vai kaut kur citur. Tā tas vienmēr sanāca.
Ienākuši mājā, viņi samīļoja dēlu un vēsi atbildēja manam sveicienam, it kā manis gandrīz nebūtu. Uzreiz sapratu, ka šim nekas labs nesekos. Kad visi kopā ēdām pusdienas, sākās tā briesmīgākā daļa.
- Tātad, Anna, kurā klasē tu īsti mācies? – Aleksa māte uzdeva man jautājumu, uzsverot manu vārdu, it kā es būtu pilnīga niecība viņas acīs.
- Vienpadsmitajā. – centos atbildēt pēc iespējas pieklājīgāk.
- Ak, tā. Tā jau domāju, ka esi jaunāka. Vienmēr esmu teikusi Aleksam, lai izvēlas meitenes tieši savā vecumā, bet viņš nekad neklausās. – viņa man lika justies arvien neomulīgāk.
- Nu, man jau drīz būs astoņpadsmit, tāpēc nedomāju, ka mūsu vecums būtu tik šausmīgi atšķirīgs. – atteicu tādā pašā tonī.
- Un ko tu darītu, ja Alekss mācītos daudz tālāk no šejienes? Tev nav astoņpadsmit un izskatās, ka arī līdzekļu nav, ja jau tu dzīvo šeit, tātad tu nevarēsi viņam braukt līdzi. – mani pārņēma kauns un arī nesaprašana, ko viņa ar to domāja.
- Mammu, ne tagad. – Alekss pārtrauca māti.
- Par ko iet runa? - vērsos pret Aleksu.
- Varam parunāt ārā nedaudz? – viņš paņēma mani aiz rokas un uzveda laukā.
- Kas notiek? Par ko viņa runāja? Ko es nezinu? – bēru vārdus tik ātri, ka pašai bija grūti saprast.
- Saproti, mani vecāki neatbrauca darba darīšanās. Pat nezinu kā tev pateikt..viņi atbrauca, lai vestu mani līdz. – viņš novērsa skatienu no manis.
- Ko? – es apjukusi jautāju. – Kā tad ar mums? Tev nav viņi jāklausa, tev ir deviņpadsmit, tu vari palikt šeit. Mūs taču nekas neizšķirs atceries? – satvēru viņa roku, bet viņš rokas tvērienam neatbildēja.
- Alekss? –
- Es pats vēlos braukt. Tu zini, cik ļoti man patīk mācīties, ka es vēlos tik tālāk, bet Latvija man nespēj tik daudz sniegt. – viņš sagrāva manas pēdējās cerības.
- Bet mēs vienalga būsim kopā, dzirdi? Es mīlu tevi. Tas, ka nebūsim dienu dienā kopā neko nenozīmē. Mēs tiksim tam pāri kopā. – tomēr viņa vārdi mani nepārliecināja.
- Jā, protams. – sameloju viņam. – Man tagad vajag laiku pārdomām, šodien palikšu pie Gabijas, labi? –
- Labi. Tiksimies rīt. Viss nokārtosies, mazā. – viņš noskūpstīja mani. Es ātri paķēru pufaiku un apavus, un, nemaz neatvadoties no Aleksa vecākiem, aizgāju.
Ejot pie Gabijas jutos pavisam izmisusi. Vistuvākais cilvēks, kāds man vien ir, grasās aizbraukt. Viņš domā, ka viss izdosies, bet es zinu, ka attiecības no attāluma nestrādā. Tās ir tikai iedomas. Tā es sagrauta ar kājām gāju, līdz man galvā dzima ideja – pilnīgi neprātīga un neraksturīga man, jo es nekad tā nedarītu, bet tieši tāpēc man šī doma bija tik ļoti neatvairāma. Un es izlēmu. Sāku skriet, lai tiktu ātrāk līdz Gabijai, jo man noteikti vajadzēs viņas palīdzību.
