Acīs spīdēja saule un tas tiešām traucēja gulēt. Bez jebkādas apziņas, kur esmu un kas par dienu, mierīgi gulēju. Un tad es beidzot atcerējos. Klusi pagriezos uz otru pusi un redzēju, kā Alekss pilnīgā miega varā kails gulēja man blakus. Es, protams, biju neizsakāmi laimīga, līdz atcerējos par dažām, diezgan svarīgām blakusproblēmām – Elzu un to, ka šobrīd man vajadzēja būt skolā. Kaut gan nē, šobrīd man gāja pēdējā stunda un tagad es pavisam noteikti biju izmesta no skolas, bet par to izlēmu domāt vēlāk. Prātā nolamāju sevi 100 dažādos veidos. Ko gan es domāju? Viņš droši vien atgriezīsies pie Elzas. Viņi taču kopā ir jau 3 gadus. Un es dabūšu tajā noskatīties. Nolēmu, ka lai kas arī notiktu, es negribēju ar to saskarties tagad. Izkāpu no gultas un sāku meklēt savas drēbes. Aiz loga lēnām sāka mesties krēsla. Tiešām tik ilgi biju gulējusi? Apģērba gabalus bija diezgan grūti atrast, jo pēc pagājušās nakts, tie atradās katrs savā stūrī. Nevarēju nepasmaidīt. Paņēmu kurpes un klusi izgāju pa durvīm. Jutos vainīga. Zinu, man vajadzēja viņu pamodināt, bet tā kā nezināju, kas sekos, es izlēmu šo brīdi atlikt vēlākam. Tā es darīju – vienmēr bēgu. Zinu, ka ģļēvi, bet tāda es esmu.
Ejot pa ielu, uzzvanīju Gabijai.
- Kur esi? Kādi plāni šodienai? Man ir tev tāds liels un svarīgs lūgums. – tā kā biju satraukta, tad aizmirsu pat pateikt čau.
- Paga, paga, nomierinies. – viņa kā vienmēr bija labā garastāvoklī un pilnīgi mierīga.
- Esmu mājās. Ko gribēji lūgt? –
- Man nav kur palikt. Mans patēvs atveda kaut kādu savu draudzenīti mājās un izmeta no istabas. Tagad vairs tur negrasos atgriezties. Varu palikt pie tevis kādu laiciņu, līdz izdomāšu, ko tālāk? – no visas sirds cerēju, ka viņa piekritīs.
- Izklausās, ka tev ir galīgā dibenā. Protams, vari, mīļā! Mums būs tik jautri! Nāc šurp, gaidu tevi! – viņa nočivināja un nolika. Tā nu es zaglīgi gāju uz māju, lai netīšām neuzskrietu virsū patēvam.
Kad nonācu pie Gabijas viņa bija halātā un ar dvieli ap galvu. Varēja redzēt, ka viņa kam gatavojas.
- Esi pārliecināta, ka varu palikt? Izskatās, ka tev ir šis tas ieplānots. – aizdomīgi vaicāju.
- Protams, vari! Un vispār tev arī jāsāk gatavoties, mēs iesim uz ballīti! - viņa pārlaimīga teica.
- Es domāju, ka man ballītes pietiks kādu laiciņu. – noraidīju viņas ideju.
- Tev taču nav atkal jādzer, Anna! Tur būs forši puiši, izklaidēsimies un padejosim, būs super! Lūdzu! – viņa spēja būt tiešām pārliecinoša.
- Puiši..nu jā. – klusi noteicu sev, bet viņa dzirdēja.
- Kas tad nu? Pagaidi, ieej dušā un pēc tam, kad tevi pucēšu, izstāstīsi. – viņa stūma mani uz dušas pusi.
- Labi, labi, boss. – nosmējos un aizgāju uz vannas istabu.
Kad iznācu no dušas, Gabija bija sameklējusi man apģērbu, jo mans bija mājās, kur negrasījos šobrīd iet. Es izstāstīju viņai par vakardienu un viņa bija šokā. Šokā par patēvu un nekārtībām mājā, bet sajūsmā par mums ar Aleksu. Kaut gan arī viņa saprata, ka tur var būt dažādi iznākumi. Es uzvilku melno Gabijas kokteiļkleitiņu un kurpes uz iespaidīga papēža. Viņa man iztaisnoja matus un uzkrāsoja tā, ka pati gandrīz sevi nepazinu. Negribu lielīties, bet izskatījās iespaidīgi.
Kad izgājām no mājas, mūs sagaidīja melns džips, kurā jau tā bija daudz jauniešu. Kaut kā iekāpām mašīnā, es dabūju sēdēt klēpī kādam puisim, bet tas mani neuztrauca. Mašīnā skanēja Pitbull un Keshas dziesma Timber. Visi dziedājām līdzi kā traki. Mans garastāvoklis bija maksimāli labs. Vienīgais, vēlējos, lai Alekss būtu ar mani, bet par to ātri lika aizmirst apkārtējie.
- Let’s make a night you won’t remember, I’ll be the one you won’t forget! – visi dziedājām.
Nonācām pie viena no puiša vasarnīcām Jūrmalā. Iegājām iekšā. Apkārtne bija kolosāla. Sākām ballēties. Iekšā jau bija pamatīgs pūlis cilvēku. Solīju nedzert, bet tomēr mēs ar Gabiju divatā iedzērām kokteilīšus. Pēc stundas jau bijām pamatīgi iereibušas, tik iereibušas, ka uzkāpām uz galda un abas sākām dejot. Viss bija kolosāli un es biju uz augstākā viļņa. Līdz ieraudzīju, ka pa durvīm ienāk Alekss ar saviem draugiem.
- Gabij? – uzkliedzu viņai, jo mūzika bija ļoti skaļa.
- Nu? – viņa atbildēja tikpat skaļi.
- Nu būs sūdi. – viņa paskatījās uz mani un es ar galvu pamāju uz Aleksa pusi.
Tajā brīdī Alekss mūs abas pamanīja. Viņš skatījās man acīs un es domāju, ka tūlīt būšu sabojājusi visu, kas mums varbūt būtu bijis, bet tad viņš sāka smaidīt. Alekss nāca uz mūsu pusi un kad bija klāt, nocēla mani no galda un sāka griezt. Es sāku smieties un galva, kura jau tā reiba, reiba vēl vairāk. Tālāk viss norisinājās kā sapnī. Mēs abi dzērām, jokojāmies, protams, skūpstījāmies.
- Anna, mīļā? – viņš man čukstēja ausī, bet tas nebija gluži čuksts, jo mūzikas dēļ neko nevarēja normāli pateikt.
- Nu? –
- Kāpēc tu aizgāji? – viņa seja pārvērtās pavisam nopietna.
- Es negribēju to neveiklo sarunu. Domāju, ka tu grasies atgriezties pie Elzas. – vainīgi nolūkojos viņā.
- Kā gan tu ko tādu varēji padomāt, muļķīt? – viņš mīļi ar roku noglāstīja man vaigu.
- Es esmu ar tevi. Pavisam. Es runāšu ar Elzu. Gribēju jau šodien, bet viņa neatbildēja. Mums viss būs labi dzirdi? Nē – perfekti. – viņš skatījās man dziļi acīs un lēnām tuvināja savu seju manējai.
- Esmu tik neizsakāmi laimīga ar tevi. – teicu un noskūpstīju viņu.
Skūpsts nebija ilgs, bet nesa tieši tās sajūtas, kādas man bija vajadzīgas. Sāka skanēt jauna dziesma un mēs sākām dejot, cieši viens pie otra. Paskatījos un redzēju, kā Gabija laimīgi apskāvusies ar Rinaldu dejo tā, it kā tā būtu lēnā deja. Mēs ar Aleksu trakojām kā negudri. Tas bija perfekts brīdis, līdz pa durvīm ienāca Elza, kuras skropstu tuša bija pilnībā izsmērējusies un viņa izskatījās neizsakāmi nikna. Ieraudzījusi mūs, pavisam nepārprotamā situācijā, viņa metās mums klāt.
- Kā tu varēji?! - viņa kliedza, pievēršot visu uzmanību mums.
- Es domāju, ka esi savādāks, bet tu mani krāp ar šo sīko padauzu!
- Neuzdrošinies par viņu tā runāt, Elza! Man jau sen nav vairs jūtas pret tevi, cerēju, ka tas mainīsies, bet es vairs negribu tā dzīvot. Tā nav Annas vaina. – viņš mani nobīdīja sev aiz muguras.
- Tu vari teikt cik gribi, bet zinu, ka viņa to izdarīja. Izšķīra mūs. Izlikās par labo draudzeni, bet īstenībā gaidīja īsto brīdi! - viņa uzkliedza Aleksam un tad pievērsās man.
- Tici man, sīkā, lai arī ko tu darītu, jums nekas neizdosies. Es par to parūpēšos! Tu to nožēlosi, es tev likšu ciest un tu cietīsi tā, kā nekad nebūsi cietusi! To es tev apsolu! – viņa indīgi pateica, pagriezās un izgāja pa durvīm.
Es samulsusi un nobijusies stāvēju kā akmens.
- Velns. – es klusi noteicu. Alekss cieši sakļāva mūsu pirkstus, kas lika man justies labāk, bet ieraugot Gabiju, sapratu, ka šoreiz nekas nebūs labi.
