Tomēr sanāca! :) Nākamā būs garāka un interesantāka. ^^
- Es tam vienkārši nespēju noticēt! – joprojām dusmīga iesaucos.
- Viņa mani nosauca par padauzu! – likās, ka varētu triekt savu dūri viņas sejā.
- Nomierinies, Anna, elpo dziļi. Viss ir garām. Būs jau labi. – Gabija nopietni teica, bet redzēju, kā viņas sejā sāk parādīties smieklu dzirkstis.
- Tev šajā situācijā liekas kas smieklīgs? – jautāju jau smaidot, jo šo frāzi man pateikt bez smiešanās nav iespējams.
- Nu beidz! Vai tad tas nav ironiski – Džeina, kura pārgulējusi ar katru skolas džeku, tevi tā nosauc. – Gabija bija savā elementā.
- Gandrīz katru. – izlaboju, - Un tu varēji just man kaut nedaudz līdz. –
- Tu taču tagad neapvainosies uz mani ko? Tu zini, ka nevari to darīt. Tu mani pārāk stipri mīlīīī! – viņa to sakot, uzleca man kā mērkaķēns virsū un sāka bučot manu vaigu tūkstoš reizes pēc kārtas.
- Labi, labi, tikai kāp no manis nost! Gribu vienreiz tikt līdz tam skeitparkam, kamēr vēl Aleksam stundas nav beigušās. – iesmējos.
Šī diena pagāja puslīdz labi, ja neskaita, ka daži indivīdi uz mani skatījās ar TIEM skatieniem. Un vēl tā Džīna! Ienīstu! Mēģināju atslābināties, tāpēc abas ar Gabiju devāmies uz veco skeitparku uzpīpēt. Es to darīju ļoti reti, tikai gadījumos, kad biju galīgi sastresojusies vai man bija slikti, kas īstenībā notika visai bieži. Nonācām līdz skeitparkam, izvilku paciņu un paņēmu divas cigaretes. Aizdedzināju Gabijas un pasniedzu to viņa. Kad tikko biju aizdedzinājusi savu, tā tika man izrauta no rokām, nodzēsta un aizsviesta.
- Eu! – es dusmīgi iesaucos, un pagriežoties ieraudzīju Aleksu. Tomēr nepaspēju.
- Beidz, Alekss, nedari tā. Man bija ļoti, ļoti smaga diena. – es čīkstēju un centos viņu iežēlināt.
- Tu tiešām ceri, ka ļaušu tev savu acu priekšā tā bojāt savu dzīvi? – viņš, saraucis pieri jautāja.
- Viss jau sabojāts, ko vairs bēdāties? – es klusi, gandrīz vai tikai sev noteicu.
- Beidzam sērīgās tēmas un ejam uzspēlēt basīti! Ko teiksiet dāmas? – Alekss ar savu pozitīvismu aplipināja visus.
- Nu ejam, ejam, vīrieti! – es teicu.
Gandrīz jau bijām basketbola laukumā, kad ieraudzīju, ka tur jau ir daži puiši. Man, protams, nav iebildumu pret puišiem, bet tur bija viens, kuru tiešām tagad negribēju redzēt – Roberts. Ātri mēģināju izdomāt kādu attaisnojumu, lai neietu tālāk.
- Ziniet ko? Ejiet, es aizmirsu, ka man vajadzēja jau būt konsultācijās. Tiksimies vēlāk! – sabučoju abus un aizgāju tik strauji, ka viņi nepaspēja neko iebilst.
Gāju pēc iespējas ātrāk, bet neuzkrītoši. Negribēju iet mājās, bet nāksies. Tikusi tikai kādus simts metrus uz priekšu, dzirdēju saucam manu vārdu. Pagriezos un uz manu pusi skrēja Roberts.
- Anna, pagaidi! – viņš sauca. Es apstājos un viņš jau bija klāt.
- Ko gribēji? – mēģināju runāt pēc iespējas normālākā un neitrālākā tonī.
- Man šķiet, mums vajadzētu pārrunāt to vakaru. – viņš teica un likās, ka arī viņam šī saruna nevedas viegli.
- Zini, varbūt aizmirsīsim to visu? Es zinu, ka uzvedos dīvaini, bet man tiešām ir grūti ar visu to sadzīvot. Ceru, ka saproti mani. – visiejūtīgākajā tonī centos paskaidrot savas domas.
- Tev taisnība. Protams, viss tik aizmirsts. – viņš pasmaidīja, bet pēc tā, kā mainījās viņa seja, varēja redzēt, ka viņš galīgi tā nebija gribējis.
- Man žēl.. es tagad labāk iešu. – viegli uzsmaidīju viņam un ar vissmagāko sirdi devos prom.
- Anna! – viņš apturēja mani. – Ja gadījumā..lai paliek.. – viņš stostījās.
- Saki. – es viņu mudināju.
- Vienkārši zini, ka vari uz mani paļauties. Es nekad nevienam nestāstīšu. – viņš solīja.
- Paldies. – pilnīgi apjukusi noteicu un beidzot devos prom.
Tā bija viena no dīvainākajām sarunām, kāda man jebkad bija bijusi. Roberts, kurš runāja tikai „seksa” valodā izturējās tā, it kā viņš būtu pavisam cits cilvēks. Kas, pie velna, notiek? Pasaule tiešām iet sviestā. Bet varbūt tā esmu es. Tā domājot par visu un neko es jau biju izkāpusi no autobusa un devos savā mājā. Taču atverot durvis es sastapos ar ko pavisam negaidītu.
