local-stats-pixel fb-conv-api

Take me home tonight. (29)8

181 0

Šodien rekord daudz. :dd Bet nu kamēr ir iedvesma rakstu, jo nezinu, kad vēl būs laika. Baudiet! :)

Pēc vairāk kā gada.

Anna.

- Celies. – mani mati tika sabužināti mudžeklī, jo tādā veidā mani visvieglāk piecelt. Riebjas, ka aiztiek manus matus.

- Beidz! – uzkliedzu.

- Ātri, nokavēsim darbu. – Žiza bija pilnīgi mierīga.

- Man bija smaga nakts. Ļauj taču atpūsties. Paņemsim brīvdienu. – ierosināju, seju iespiedusi spilvenā.

- Smaga nakts ja? Nevajag ballēties līdz rītam, tad arī brīvdienu pietiks! Celies vai arī meklēšu citu reklāmas seju! – viņa sāka palikt dusmīga.

- Ceļos, ceļos. – nomurmināju un izlīdu no migas.

- Pēc divdesmit minūtēm gaidu tevi pilnīgi gatavu. – viņa vēl noteica un izgāja no manas istabas.

Nopūtos un iegāju vannas istabā.

- Jēziņ! – iesaucos, ieraugot riņķus zem acīm. Pēkšņi man ienāca prātā tie mēneši, kad es staigāju ar tādiem visu laiku. Pilnīgi nomākta un sagrauta. Tā bija Anna, kura nespēja turpināt savu dzīvi, bet šī nav tā Anna. Šī ir Anna, kura ir kļuvusi par ļoti veiksmīgu modeli un reklāmu seju, super skaista, gariem, veselīgiem matiem un lielām acīm, kuras ne no kā vairs nebaidās un galvenais – neraud. Jā, es biju kā akmens, neizrādīju nevienam savas jūtas, ja nu vienīgi Žizai. Uz vīriešiem vispār neskatos, jo vienīgais, kam nekad netikšu pāri ir Bens. Bet ir vieglāk. Daudz. Lai gan man joprojām ir riņķi zem acīm, šie riņķi ir no ballēšanās. Esmu kā bērns, zinu, bet beidzot izbaudu jaunību. Man nav jānes nekāda atbildība un neviens nav jāsāpina. Pabeidzu dušoties un uzkrāsojos.

- Anna, tu vienreiz nāksi? – Žizele dusmīga mani sauca.

- Jā. – atkliedzu pretim un žigli izvilku vasarīgu kleitiņu un augstpapēžu kurpes. Diez vai kāds mani atpazītu, ja ieraudzītu uz ielas. Tagad esmu tā saucamā „caca”, bet tas pieder pie mana darba tēla, tāpēc staigāt treniņbiksēs drīkstu tikai pa mājām.

- Beidzot. – Žiza noteica, kad iekāpu automašīnā. Es uzslēdzu skaļu mūziku un bijām ceļā uz salonu.

Bens.

- Gatava? – jautāju Amandai.

- Gandrīz. – viņa teica, taisot ciet džinsus.

- Es noiešu lejā, labi? – negaidot atbildi aizgāju.

- Labrīt, jūs gatavi? – mamma nočivināja.

- Jā. – nomākti teicu.

- Ben, kas atkal? – Natālija iejaucās.

- Nekas. – meloju.

- Tiešām? Tu atkal domā par viņu vai ne? – Natālija jautāja.

- Tu kļūdies. Man tagad ir jauna dzīve un mana līgava tūlīt nāks lejā, tāpēc vai varam lūdzu nerunāt par pagātni? –

- Tas labi, jo viņa ir brīnišķīga un tu nedrīksti viņu sāpināt. –

- Ne prātā nenāk. – apskāvu Amandu, kad viņa nonāca lejā.

- Uz kurieni tieši mēs brauksim? – Amanda jautāja manai mammai.

- Ir kāds ļoti skaists salons, kur ir pasakainas kāzu kleitas. Tev patiks, tici man. – viņa uzsmaidīja un es paņēmu mašīnas atslēgas.

- Nu tad ejam? Jūs pārāk daudz runājat. – pakaitināju viņas.

- Paklusē, runātāj. – Natālija ieknieba man sānā.

Mani neiepriecināja doma, ka jābrauc uz salonu, kur kāzu kleitu izvēlējās Anna, bet meitenes tā bija izvēlējušās. Un ja godīgi, man nav ko stresot, neesmu tur ne reizi bijis, tāpēc nebūs nekādu sāpīgu atmiņu.

Anna.

- Šodien arī paredzēta kāda fotosesija? – prasīju, pielabodama make – up miniatūrajā spogulītī.

- Nē, vienkārši varēsi man palīdzēt apkalpot klientus. – viņa noteica.

- Jauki. – pasmaidīju, jo sapratu, ka varēšu mierīgi pavadīt dienu.

- Tu maz atceries, kā tas jādara? Tagad jau esi glamūrīgā dāma. – Žizele mani ķircināja.

- Ha, ha! Neesmu jau nemaz tā mainījusies. Tas ir tikai izskats. –

- Zinu, bet pavilkt uz zoba jau vienalga man patīk. – viņa smējās.

- To nu es zinu labāk kā jebkurš cits. – izbolīju acis un arī sāku smieties. Izkāpām no mašīnas un atvērām veikalu, kurš tagad bija krietni paplašināts. Viss smaržoja pēc Francijas un man tas tik ļoti patika, ka labprāt dzīvotu tur.

- Varbūt aiziesi pēc kafijas mums abām? – viņa pamāja uz „Starbucks” pusi.

- Es tieši par to iedomājos. – paņēmu maku un aizgāju.

- Anna! Atkal tu! Jau gaidīju, kad atnāksi. Parasto pasūtījumu? – Ronaldo, pavecs vīrietis, kuru es tagad labi pazinu, man jautāja.

- Tu mani labi pazīsti. – apstiprināju pasūtījumu un apsēdos pie letes, gaidīdama kafijas.

- Varbūt kādu virtuli? – Ronaldo piedāvāja.

- Tu gribi, lai palieku resna? – tēloti šokēta jautāju.

- Tev jau nu resnums vismazāk draud. – viņš nopietni teica.

- Bet, man darba devēji neatļauj. – žēlīgi paskatījos uz virtuli.

- Nu tad tev būs jāpaliek bešā. – viņš iedeva man kafijas un es tās paņēmu.

- Kā veicas šodien? Ja esi noguris uz vakarpusi, dod ziņu – varu palīdzēt! – lēnām devos uz durvīm.

- Ak, Anna, tu esi tik brīnišķīga. Kur gan tu biji 30 gadus agrāk? – viņš smējās.

- Es tevi tāpat mīlu, Ronaldo! – nosūtīju viņam gaisa buču, pirms devos ārā pa durvīm.

Pārgāju pāri ielai un jau biju pie veikala. Mūsu stāvvietā bija vēl viena mašīna – jau pirmie apmeklētāji. Mašīna likās kaut kur redzēta, bet nepievērsu tam lielu uzmanību.

- Kafija nāk, Žiz! – priecīgi iesaucos un graciozi ienācu pa durvīm ar kafijām.

- A.. – Žizele iesāka, bet nepabeidza. Viņa likās šokēta. Es samulsu. Viņa parasti centās radīt labāko iespaidu apmeklētājiem, bet tagad viņa likās dīvaina pat man.

- Nedzersi? – pārjautāju, lai izlīdzinātu situāciju. Viņa joprojām neatbildēja. Tad ieraudzīju apmeklētājus. Jaunā līgava arī neizpratnē lūkojās uz mums abām. Viņa bija ļoti skaista. Tad mana sirds salecās – pavecāko sievieti es pazinu. Viņa turpināja skatīties žurnālus, nemaz neievērojot neveiklo klusumu. Ar muguru pret mani stāvēja vīrietis ogļmelniem matiem. Sirds apstājās. NĒ, nē, nē. Lūdzu, nē. Bens pagriezās un ieurbās manī ar savu zilo acu skatienu.

Bens.

- Esmu tik priecīga! – Amanda saņēma manu roku, kad devāmies salonā. Tas izskatījās iespaidīgs.

- Es arī, mīļā. – saspiedu viņas roku.

- Mamm? –

- Eju, eju. – viņa teica smaidot, bet redzēju, kas viņu nomāc.

- Labrīt. – mēs visi sasveicinājāmies. Ieraudzīju sievieti, kura bija uzaicināta arī uz manām un Annas kāzām. Un es vēl domāju, ka tas nebūs sāpīgi.

- Cik negaidīti.. – viņa teica un likās galīgi samulsusi.

- Nāciet, lūk žurnāli. – viņa pilnīgi apstulbusi aicināja manu mammu. Laikam jau nedomāja mūs vēl kādreiz ieraudzīt. Mamma piegāja pie žurnāliem un sāka tos šķirstīt.

- Kafija nāk, Žiz! – kāda balss iesaucās. Pārāk pazīstama balss. Balss, kuru nekad vairs negribēju dzirdēt, bet tajā pašā laikā viskvēlāk to vēlējos. Balss, kuras īpašniece mani vajāja sapņos gandrīz katru nakti.

- A.. – Žizele gribēja izrunāt viņas vārdu, kuru tāpat jau zināju.

- Nedzersi? – viņa jautāja nevainīgā balstiņā, bet tad apklusa. Es gribēju aiziet prom. Paņemt Amandas roku un doties prom ar lepnu skatienu, kas paustu, ka viņa ir mana līgava. Bet es pagriezos un viņa tieši lūkojās manās acīs. Es gribēju aiziet, bet tiklīdz viņu ieraudzīju, manas tik ilgi būvētās sienas pazuda. Prāts aizmiglojās un es redzēju tikai viņu – Annu.

181 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Ej nost!!! Tik laba daļa!
4 0 atbildēt
awww... i need more.. luudzu!! :))
2 0 atbildēt
Varu pateikt priekšā : rekordus var , un ir jāpārsit ar lielāku rezultātu .( ceru mājienu saprati ) ;)
0 0 atbildēt
Vel pedejo sodien ,luudzu tevi
0 0 atbildēt

Es pat apraudājos, es gribu lai viņi izrunājas un lai viņa pasaka kad viņai aizbēga, tikai dēļ tā ka it kā viņa sapņus sabojus,l ūdzu šodien vēlvienu lūdzu, citādi nosprāgšu no ziņkāres....;( :) Vēlvienu lūdzu, es tev ļoti lūdzu! :)

0 0 atbildēt
Aahhh...nākamo?! Luudzuu!!!:):):)
0 0 atbildēt

Kad nākamāā? 

Wn sūpēēr, prieks lasīt emotion

0 0 atbildēt