Jūs tik mīļi lūdzat, ka nevaru neielikt. :))
Anna.
Vīrietis, kas mani veda bija diezgan biedējošs. Likās, ka viņš sastāv no muskuļu kalniem. Interesanti zināt, kā Žizele ar viņu bija saistīta. Varbūt personīgais šoferis? Noskurinājos un izkāpu no mašīnas. Grasījos iet iekšā, bet saminstinājos. Sāpīgi. Pagājušo reizi, kad gāju iekšā es biju laimīgākā sieviete uz pasaules, bet tagad tikai tāda sagrauta pelēce, kurai nekas vairs nelikās svarīgs.
- Nu, ko tu stāvi? Ātri, mums nav daudz laika! – viņa mani mudināja.
- Tu vari man paskaidrot, kas tieši ir noticis, ka tagad gāz mani no kājām nost? – tiešām nesapratu, kur tāda steiga.
- Nu ir tāda lieta, ka modele, kurai bija jāpiedalās fotosesijā ar manām kleitām, ir saslimusi. Es biju izmisumā, bet tad atcerējos, ka man ir skaistākā meitene uz pasaules jau mājās. – viņa aši man uzsmaidīja un aizveda uz telpu, kur viss jau bija sagatavots.
- Skaistākā? Tiešām? Es drīzāk pēc bomža izskatos. – norādīju uz saviem zilajiem riņķiem zem acīm.
- Ak, izbeidz sevi žēlot! Tu būsi perfekta! – viņa izklausījās pilnīgi pārliecināta. Nolēmu uzticēties viņai. Tiku aizvilkta pie frizieres un vizāžistes. Atmiņas uzjundīja ar tādu spēku, ka knapi piespiedu sevi neraudāt. Velns!
- Būs labi, dārgā. – Šķiet Žiza bija pamanījusi.
- Protams. – uzsmaidīju par mierinājumu viņai.
- Viņa ir īsts atradums, madame! – šķiet manas stilistes arī bija franču izcelsmes.
- Es zinu, zinu! – viņa nočivināja. Pati gan tā nejutos.
- Nu tu esi gatava. Aplūko sevi spogulī. – pēc 10 minūtēm mani mudināja abas sievietes. Biju šokēta ieskatoties spogulī. Nebiju gaidījusi ko tādu. Atkal biju skaista.
- Labi, nav laika, uzvelc pirmo kleitu un sāksim. – Žiza veda mani uz kabīni.
- Paklau, tās bildes nevar nekur parādīties. Ja Bens ieraudzīs.. – pēdējo teikumu gandrīz nočukstēju. Bija neticami grūti izrunāt viņa vārdu.
- Mīļā, tu tiešām domā, ka tagad viņš skatīsies kāzu žurnālus? – viņa uzrāva vienu uzaci uz augšu.
- Nu labi. Tev taisnība. Bet nezinu vai spēju pasmaidīt. – pretojos.
- Tu šodien man visu laiku mākslīgi smaidi, tā ka nemuldi. Un tev nebūs jāsmaida, bildes būs retro stilā un tām jāiedveš pārdomas un izjūtas, ka mirklis ir skaists, bet tajā pašā laikā skumjš. – nebiju pārliecināta vai viņa maz runā ar mani, tāpēc sāku pārģērbties. Tālāk viss noritēja zibenīgi ātri. Gaismas, zibšņi, rīkojumi un viss pārējais. Kad ieraudzīju bildes sevi gandrīz neatpazinu. Būtne, kas stāvēja, lūkodamās kaut kur citur, izskatījās skaista, iznesīga un .. stipra. Nolēmu, ka tāda arī būšu. Pārvilku daudz kleitu un man tas iepatikās. Šis būs garš vakars, bet pārmaiņas pēc – patīkams.
Bens.
- Mīļais, ej atpūties. Tas, ka paliksi nomodā neko nemainīs. – mamma mani klusi uzrunāja.
- Man tāpat ir labi. – paņēmu savu viskija pudeli, kura bija jau pusē.
- Beidz, tev jāsaprot. Viņa tevi pameta. Tas ir viss. Tev jāsāk jauna dzīve. – tas bija kaitinoši.
- Tiešām, mamm, tiešām? Tu domā, ka es tā nākamajā dienā sākšu jaunu dzīvi? – es biju iekaisis dusmās.
- Nedusmojies, bet nodzert savu prātu arī nav vērts. Viņa arī nav tevis vērta, ja tā izrīkojās. – Natālija bija ienākusi istabā.
- Neviens par viņu tā nerunās! – es izkliedzu pa visu telpu. Mamma izlikās šokēta, bet Natālija pēc šodienas likās pieradusi. Es paņēmu pudeli un devos uz istabu. Zināju, ka tas viss bija bezcerīgi. Ja Anna nevēlēsies, es viņu nekad neatradīšu, bet nespēju atmest cerību, ka rīt pamodīšos un viņa smaidīga ar uzbriedušo punci gatavos brokastis. Tas bija pārāk grūti. Nedomājot uzspiedu Čārlza numuru.
- Hallo. – viņš atbildēja jau pēc pirmā signāla.
- Klau, varam satikties? Domāju, ka mums jāsāk strādāt pie albuma nopietni. – bez aplinkiem teicu.
- Varbūt šobrīd nav īstais laiks? Ir kādi jaunumi par Annu? – Čārlzs likās noraizējies. Par mani vai Annu?
- Negribu par to runāt. Laiks ir perfekts. Tad kad tiekamies? – uzstāju.
- Rīt vienpadsmitos mūsu zālē. – viņš teica.
- Labi. – noliku. Laikam jau alkohols apskaidroja manu prātu un izlēmu, ka tā visvieglāk būs novērst domas. Iztukšoju vēl vienu viskija glāzi un likos gultā. Jau vēru acis ciet, kad sapratu, ka nespēšu šeit pagulēt. Man bija jātiek tam pāri, bet vēl reizi vēlējos sajust Annas smaržu, tāpēc palūdzu tēvam aizvest mani uz mūsu mājām. Ieejot tajā viss likās kā parasti. Bet tā nebija. Uzgāju uz guļamistabu un apgūlos. Viss smaržoja pēc viņas. Lavandas, rozes un karameļu sajaukums. Jutos kā paradīzē, lai gan šobrīd likās, ka kāds sirdi rauj uz pusēm. Aizmigu viņas smaržu ieaijāts. Sapnī mēs abi bijām pļavā. Annai mugurā bija balta gara kleita un mati bija izlaisti. Viņa skrēja man pa priekšu smiedamās un ik pa laikam lūkojās atpakaļ vai sekoju. Viņa man sauca, lai noķeru viņu, bet lai kā es censtos es nespēju viņu panākt. Anna attālinājās arvien vairāk un tad pazuda. Es pamodos vienos sviedros un rokas trīcēja. Sapratu kāpēc to sapņoju. Tāda Anna man tagad bija – nesasniedzama. Piecēlos, iedzēru miega zāles un devos atpakaļ savos murgos.
Anna.
- Āāāā, mēs to izdarījām. Un es teicu, ka būsi brīnišķīga. – viņa mani apķēra.
- Jā, tas bija īstenībā ļoti interesanti. – pasmaidīju pirmo reizi pa īstam.
- Sāc pierast, jo tagad tu būsi mana uzņēmuma seja. – Žizele lepni teica.
- Tu nopietni? –
- Protams! – viņa mani atkal apķēra.
- Tas ir super! – priecājos.
- Man šķiet, ka tas ir jānosvin. Paķersim pa ceļam uz mājā šampanieti un uzrīkosim mums divām meiteņu vakaru. Ko saki? – Žiza piedāvāja.
- Pilnībā piekrītu. – teicu, lai gan ne jau svinēt gribēju, bet gan piedzerties, lai aizmirstu to, ka šajā ideālajā pasākumā trūkst viena cilvēka.
Vakaru tā arī pavadījām. Dzērām šampanieti. Drīz vien vienu pudeli nomainīja cita. Plāns izdevās un es aizmirsu savas bēdas. Smējāmies par visu un neko. Rīt no rīta būs milzīgas paģiras, bet tas mani neinteresēja. Gulēt aizgājām ap pieciem no rīta. Nolēmām, ka rīt jeb precīzāk šodien, jāpaņem brīvdiena. Es priecājos, ka man bija vismaz kāds, kuram varēju uzticēties un kurš mani atbalstīja, jo bez viņas nemūžam nebūtu tikusi galā.
