Anna.
- Labrīt! – teicu Žizelei, ienākot virtuvē aizpampušām acīm.
- Zinu, ka nav īstais laiks jokiem, bet tu izskaties kā no šausmu filmas izkāpusi. – viņa centās nesmieties.
- Zinu, neesmu redzējusi kosmētiku sazin cik ilgi. – gribēju pasmaidīt pretim, bet nespēju.
- Tev šodien nav jāstrādā? – jautāju.
- Ir, bet domāju, ka palikšu pie tevis. –
- Neuztraucies, galu sev nedarīšu. Vari droši doties. – iedrošināju viņu.
- Nu labi, bet aizskriešu uz veikalu un sapirkšu tev ēdamo. Tev noteikti jāuzbarojas, jo kopš..nu tu izskaties kārna. – viņa sastomījās, kad gribēja pieminēt to, ka bērniņa vairs nav.
- Es taču pati varu aiziet. – piekritu tam, ka man jāuzbarojas.
- Nē, es aiziešu. Tu ieslēdz datoru, televizoru, visu, ko vien vēlies. – viņa uzstāja un aizgāja ģērbties.
Es paskatījos virtuves spogulītī un atskārtu, ka no pasakainās līgavas, kura biju pirms dažām dienām, nebija palicis pāri nekas. Pretim lūkojās meitene nevis sieviete – tukšas, aizpampušas acis, zili riņķi zem acīm un sasprēgājušas lūpas. Arī jutos briesmīgi, jo ievainojumiem būs jādzīst ilgi.
- Starp citu, sazvanīju savu personīgo ārstu un viņš apsolīja, ka apskatīs tevi un sekos līdzi atlabšanas procesam. – viņa žilbinoši man uzsmaidīja.
- Paldies. – atviegloti teicu, jo zināju, ka ārstu vajadzēs un nezināju, kurp tieši griezties.
- Nav par ko. – viņa teica vilkdama mēteli. – Tu vari ņemt manu kosmētiku, ja tev vajag. – viņa teica, jo bija ievērojusi kā lūkojos spogulī.
- Es galīgi negribu iztērēt tavus kosmētikas krājumus. – zināju, ka izklausās muļķīgi, bet gribēju vairāk noderīga nevis dzīvot uz viņas rēķina.
- Aizej labāk apskaties cik tieši man tādu ir un tad saki. Tu tos nevarētu uztērēt pat 3 gadu laika. –
- Nu tad laikam tomēr izmantošu. – gribēju nedaudz pacelt garastāvokli un pašapziņu.
- Es drīz būšu. – Žizele izgāja pa durvīm.
Pa to laiku es aizgāju līdz viņas istabai un grasījos nedaudz pielabot izskatu. Kad ieraudzīju viņas kosmētikas kaudzi, mute atvērās. Gluži kā veikalā. Viss kārtīgi salikts, bet no visa kā pa kādiem 10 eksemplāriem. Tāpēc arī viņa vienmēr izskatījās perfekti. Protams, viņa arī no rītiem tāda izskatījās. Beigās mazumiņa vietā iznāca uzklāt diezgan daudz kosmētikas. Joprojām izskatījos kā nelaimes čupiņas, bet tā jau bija iekšējā vaina. Piegāju pie savas istabas skapīša un ieslēdzu telefonu. 10 neatbildēti no Bena un vēl pāris no viņa ģimenes un Gabijas. Sajutos vainīga, ka jāpārtrauc arī saites ar Gabiju, bet zināju, ka viņa nespēs klusēt, ja pateikšu, kur esmu. Jau grasījos to slēgt atkal ārā, kad tas sāka vibrēt un ekrānā parādījās Bena vārds. Sirds sāka dauzīties un rokas trīcēt. Ko nu?
Bens.
- Mamm, es pieņēmu lēmumu, beidz mani atrunāt. – es jau nedaudz aizkaitināts teicu.
- Bet tas ir neprāts. Tu nevari viņu atrast tādā pilsētā. Tev pat nav ne jausmas, kur viņa varētu būt. – mamma runāja saprātīgi, bet es šobrīd nespēju par neko citu domāt.
- Es braucu. Viss. Sazvanāmies. – es izgāju pa durvīm pirms viņa paspējusi izteikt vēl kādu iebildumu. Galva nelāgi dunēja pēc miega zāļu lietošanas, bet arī tas mani nesatrauca. Grupas puiši bija nelaimīgi, ka šobrīd viņiem nevaru pievērsties, bet viņi saprot. Iedarbināju mašīnu un braucu. Pēc kāda laika attapos, ka nekur tālu neesmu ticis, bet visu laiku domājot, esmu braucis uz riņķi. Izkāpu pie upītes uzsmēķēt. Parasti to nedaru, bet šobrīd vispār vairs par sevi neko nezināju. Mēģināju atkal zvanīt Annai, bet necerēju, ka būs signāls, jo telefons visu laiku bija izslēgts. Pēkšņi sāka skanēt signāli. Biju tik pārsteigts, ka nezināju, ko darīt. Gaidīju, kas notiks. Signāls skanēja un skanēja, bet atbildes nebija. Lūdzos, lai viņa atbild, bet tad zvans tika pārtraukts. Kad zvanīju otro reizi, telefons atkal bija izslēgts. Nopūtos. Bezcerīgi, kaut kur dziļi zināju, ka vairs nekad viņu nesatikšu, bet nespēju samierināties. Iedarbināju mašīnu un turpināju meklējumus.
Anna.
- Velns, velns, velns! – lādējos, kad telefons pārstāja zvanīt. Tik tikko biju spējusi noturēties, lai nepaceltu telefonu. Tik ļoti gribēju dzirdēt viņa balsi, smieklus. Bet bija jāatmet šīs cerības. Man jāļauj viņam sākt jaunu un pilnvērtīgu dzīvi, kādu es nespēju viņam dot.
- Viss kārtībā? – Žizele, apkrāvusies ar diviem lielajiem maisiem, ienāca istabā.
- Jā. – samāksloti uzsmaidīju.
- Es šo to sapirku. Ja vēlies kaut ko gatavot, tad uz priekšu, bet ir arī neveselīgā pārtika. – viņa man rādīja dažādas čipsu pakas.
- Tu joko? To pat desmit cilvēki nevarētu apēst. – es brīnījos, cik daudz viņa sapirkusi.
- Es vienkārši rūpējos par tevi un vispār man jau ledusskapis gandrīz tukšs. – viņa taisnojās, bet, kad tika atvērtas ledusskapja durvis, tajā gandrīz jau tagad nebija vietas.
- Jūties kā mājās un dari, ko vēlies. Man tagad jāskrien, citādi neko nepaspēšu. – viņa pateica un izmetās ārā pa durvīm. Paraustīju plecus un sāku izkrāmēt maisiņus. Šī diena būs briesmīgi garlaicīga un domām pilna. Mēģināju domāt pozitīvi, bet laikam jau paies ilgs laiks, līdz spēšu to realizēt pa īstam. Nespēju sagaidīt, kad varēšu sākt strādāt pie Žizas, jo tas vismaz kaut kā novērsīs manas domas. Aizdomājos, kad pēkšņi izdzirdēju, kā zvana parastais telefons. Pacelt vai nē? Neesmu jau gluži savās mājās. Izlēmu, ka labāk pacelt.
- Jā? – nedroši iesaucos.
- Beidzot. Ko tik ilgi? – Tā bija Žizele.
- Nezināju vai man ir tiesības atbildēt uz svešiem zvaniem. Kaut kas noticis? - jautāju.
- Protams, ka ir tiesības. Vispār jā. Man vajag tevi šeit salonā. Tagad. – viņa teica tonī, kas nepieņēma atrunas. Izklausījās, ka tas ir ļoti steidzami.
- Nu labi, es mēģināšu atrast ceļu. – samulsu.
- Nesatraucies, atsūtīju tev kādu pakaļ. Gaidu. Nečammājies! – viņa vēl uzsauca un nolika klausuli. Nez kas tad tāds steidzams? Gandrīz vai negribēju braukt, bet tad atskārtu, ka ir taču noticis tas, ko gribēju. Varēšu novērst domas no melnās strīpas manā dzīvē. Paceltu galvu un satraukta devos ārā pa durvīm, kur mani gaidīja melna mašīna. Tā tik ļoti atgādināja Bena mašīnu. Asaras saskrēja acīs un es tās aši notraucu.
- Tā tagad būs pagātne, Anna. Kā vislabākais sapnis, kurš nekad neatkārtosies. – nočukstēju un sataisīju nopietnu sejas izteiksmi. Laiks teikt ardievas pagātnei. Ja vien tas būtu tik viegli..
