22. daļa. "Tas ir tikai laika jautājums."
Artūrs kādu brīdi vienkārši stāvēja un skatījās man garām. Pavēros sev pār plecu, lai redzētu, kas puisi tā ieinteresēja, taču redzēju tikai ielu, otrpus tai žogu ar dažiem zaļiem krūmiem. Katrā ziņā – nekas ievērības cienīgs.
Kad griezu atpakaļ galvu pret puisi, lai vēlreiz pavērtos viņā, manas lūpas attapās pret viņa. Sajutu kā puiša roka aizslīd gar manu mugura, bet otra pietur manu kaklu.
- Tagad viņi liksies mierā. – Artūrs pēc mirkļa atrāvies nost un pavēries man aiz muguras, noteica – Ejam. – viņš mani pavilka aiz rokas sev līdzi.
Kad nogriezāmies uz sānceļa, vēl līkumā pavēros atpakaļ un redzēju Agati un vēl dažus skolēnus.
Kad bijām nogriezušies, Artūrs palaida vaļā manu roku un nevērīgi gāja pa priekšu.
- Paldies? – nebiju pārliecināta par to, kas man tagad ir jāsaka. Varbūt, vispār neko nevajadzēja bilst, jo Artūrs nešķita labvēlīgi noskaņots.
- Es to izdarīju tikai tāpēc, lai viņi Tevi liek mierā. – laikam, arī Artūrs dienā bija ievērojis citu attieksmi pret mani.
- Un viss? – šķita, ka puisis to izdarīja ne tikai tāpēc, bet arī tādēļ, ka es viņam, ko nozīmēju.
- Ja gribi, tad jā. – Artūrs apstājies pavērās manī – Es tiešām nesaprotu, ko Tu no manis gribi vai gaidi? Vienu dienu Tu uzvedies normāli, citā – trenc mani ārā no mājas. Es nesaprotu, kas man ir jādara un kā jāattiecās pret tevi… - Artūrs skaidroja.
- Pie tiem dažādajiem garastāvokļiem vainīgs ir tas, kas šobrīd notiek mūsu ģimenē. – bildu.
- Un tas būtu? – viņš pavērās manī – Bet, droši vien, atkal man negribēsi teikt. – Artūrs pamāja ar galvu un sāka kustību.
- Pagaidi. – parāvu puisi aiz rokas – To nav tik viegli izskaidrot. – noteicu.
- Šajā dzīvē nekas nav viegli. – Artūrs atteica.
- Labi. – nopūtos – Man tēvs ir diezgan liels dzērājs, kurš ir iedzinies parādos. Tas izskaidro to, kāpēc viņš vienmēr bija tik „uzvilkts” pret mums. Mamma nonāca slimnīcā dēļ autoavārijas, taču šodien viņa būs mājās. Pa šīm dienām, kamēr mamma atradās slimnīcā, tēva parādpiedzinēji sāka uzdarboties. Tēvs nespēja atmaksāt parādus, tādēļ viņi klupa man virsū. Un tagad arī neliek mieru man! JO tēvu nevar dabūt rokā! – beidzot kārtīgi ieelpoju pietrūkušo gaisu, jo visu šo izstāstīju ievērojami ātri, bez liekām pauzēm un ieelpām.
- Wow. – Artūrs izbrīnā bilda – Tas ir pavisam nopietni. – viņš secināja.
- Un par ko tad es runāju? – neizpratu puisi – Domā to ir tā baigi viegli pateikt kādam? Nav. Jo nav viegli runāt par savu ģimeni, ko sliktu… - noteicu.
- Neuztraucies, - Artūrs bilda, pienākdams man tuvāk – viss atrisināsies pats no sevis. Tas ir tikai laika jautājums. –
- Nekas pats no sevis neatrisināsies. – neticīgi atteicu un nogrūdu viņa roku – Viņiem vajag naudu. Tad tikai viss atrisināsies. – noteicu.
- Tad varbūt vajag atdot viņiem to, kas pienākas.. – Artūrs bilda.
- KO? Tu nopietni? – savilku pieri – Es jau zināju, ka man Tev nevajadzēja neko teikt. – noraidoši pamāju ar galvu un devos bērnudārza virzienā.
- Labi, sry. – Artūrs nopakaļ noteica – Varbūt tā nebija laba ideja. – viņš, pienākdams klāt, secināja.
- Nevar būt. – skatoties taisni, bildu.
- Mums kaut kas ir jāizdomā. Tā taču nevar turpināties! –
- Tas nav tik vienkārši, kā Tu domā! – atraucu.
- Es zinu. – viņš mierīgi atbildēja – Tāpēc, es Tev palīdzēšu, lai tas būtu vienkāršāk. –
- Tu vienkārši neko nesaproti. – noteicu un paātrināju tempu.
- Ja negribi, lai Tev palīdzu, tad tā arī pasaki. – Artūrs bilda.
- Es pati nezinu vairs, ko es gribu un ko ne! Zinu tikai to, ka gribu, lai man ir normāla ģimene! – apstājusies, bildu – Es negribu ar Tevi sastrīdēties. – noteicu, pabužinot savu nedaudz izspūrušos matus – Labāk… Līdz rītdienai. – atsveicinājos ar seju, kas izskatījās it kā būtu aizcietējums. Tā es arī jutos. Ka manā dzīvē tagad ir liels aizcietējums, kas vēl sagaida visus iepriekšējos sliktos notikumus un vēl liek ar tiem man pamocīties.
Artūrs piekrītoši pamāja ar galvu. Šķiet, beidzot būs sapratis.
- Atā. – viņš, nedaudz bēdīgu seju, atsveicinājās.
*
Marta, protams, atkal visu ceļu mājup dīdījās, jo nevarēja sagaidīt mammu mājās.
Zināju, ka nevajadzēja tik ātri teikt.
- Es sataisīšu daaaaudz sviestmaizes! – Marta ar mirdzošām acīm iesaucās.
Es tikai nosmējos par māsas izteikumu un turpināju soļot pa bruģēto celiņu.
Knapi paspēju atslēgt ārdurvis, kad jau Marta pa tām iebrāzās.
- Mierīgāk, mierīgāk. – lēnām aizvērdama durvis, noteicu.
- Mums nav maizēees! – Marta ar uzspēlēti histērisku seju, iesaucās.
- Taču nebūs nekādu sviestmaižu. – šķiet, māsa nebija sapratusi, ka sagaidot mammu, mēs netaisīsim nosmērētu baltmaizes šķēli ar desas gabalu.
- Uzmeistarosim mammai ko īpašu. – pieliecos pie māsas – Aizej pārvilkt bērnudārza drēbes un ķersimies klāt. – nosmaidīju un pati aizdevos pārģērbties.
*
Pēc stundas viss bija gatavs un kuru katru brīdi mammai vajadzēja ierasties.
Marta bija uzvilkusi savu balles kleitu un es viņai sasēju matus bantē. Prieks, ka māsai mamma ir ļoti īpaša.
Pati nesaposos īpaši, tikai parastā vasaras kleitiņā, jo māja bija piekarsusi no pavasara saules.
Apmēram pēc 10 minūtēm izdzirdējām kā durvis atveras. Marta iespiedzās un skrēja pretī mammai.
Es smaidīga piecēlos no virtuves krēsla un devos uz ārdurvīm.
Jutu kā man pār ķermeni pārskrien patīkams siltums, ieraugot mammu tik atdzimušu un nenogurušu, kāda viņa ir ikdienā dēļ darba un tēva.
Pēc Martas apskāvu mammu.
- Tik vien mantas Tev? – brīnījos par vienu mazo rokas somu.
- Aivars tūlīt ienesīs pārējās. – mamma pavērās atpakaļ.
Tēvs? Jutu kā mana seja pārmainās. Mani pārņēma viegls šoks. Lai nesabojātu mammai prieku, pagriezos uz virtuves pusi.
- Mēs ar Martu Tev sarūpējam ko gardu. – mākslīgi priecīgi noteicu, iedama uz virtuvi.
