Tadām...30

Nu esmu atpakaļ ar trešo nodaļu stāstam! Piedodiet tie kuriem liku gaidīt tik ilgi, nebija sanācis laiks pārrakstīt..

Lai nu kā, lasat un Vērtējat..

...Kāpēc viņam bija tāda pati? Un kāpēc es to sievieti neredzēju, kad atkal viņa bija šeit, tajā pašā palātā? Ir vēl kāds izdzīvojušais?

Šie jautājumi mani tirdīja domās kā nebeidzama domu jūra, bet atbildes bija pieklusinātas uz nezināmu laiku. Pienācis jau rīts, jāgaida vēl divas dienas, ja neskaitam šo, bet jācenšas par to nedomāt, lai mana ziņkāre nepārņem virsroku, lai gan viņa tā jau ir diezgan augstā līmenī. Jāsāk domāt par ko citu, bet par ko gan? Ak jā es ēst vēlējos. Hmm, cikos diez šeit pasniedz brokastis? Un ko te piedāvā? Nu to es varēšu noskaidrot tikai un vienīgi kad kāda no medmāsām ieripināsies palātā!

Mājās biju jau pieradusi pie tā, ka no rīta pamostoties, un ejot ieturēt brokastis, mani viss sagaida ledusskapī, speciāli man, atdalītā nodalījumā. Protams ne tikai brokastīm, arī priekš pārējām ēdienreizēm kuras man ir tad kad vien ienāk prātā. Tas tā nebūtu, ja mana māte būtu vissēdāja kā es un citi normāli cilvēki, bet nē, viņa ir un paliek veģitāriete. Manu prāt viņa agrāk tāda nebija, tur noteikti slēpjas kāda slikta bērnības atmiņa, bet neesmu vaicājusi, un nemaz nav vēlēšanās to darīt. Viņa ir mēģinājusi mani par tādu pārvērst, bet tā ir kā neiespējamā misija un pat vēl neiespējamāka. Allaž biju ķiķinājusi par viņas mazajām histērijām, kad agrāk atrada manā mugursomā vai kur citur, kādu burgeru, hotdogu vai kaut ko kur ir gaļa. Bet viņas sejas izsteiksmes tajos brīžos bija tik...tik...brutālas, ka bieži prasījās pasmiet vai pasmaidīt, lai neteiktu vairāk.

Tagad par to atminoties, nedaudz pat sanāca pasmieties, tik ļoti ka pat rēta nedaudz iesmeldzās, atgādinot..- meitēn tu neesi tajos laikos, attopies! Beidzot jāatgriežas reālajā pasaulē, kur mana māte vienmēr ir darbā un par mani tik pat kā aizmirsusi, nesmīdina kā agrāk. Šie laiki ir diemžēl pagaisuši kā nebijuši un atstājuši kādu atmiņu drusciņu arī kādā smadzeņu kambarītī.

Kā es vēlētos lai mans tēvs šeit būtu, pie manis, bet tas nav fiziski iespējams, arī viņš ir tikai manās atmiņās. Viņš jau vairāk kā sešus sasodītus gadus ir miris. Iekšēji viņš vienmēr ir ar mani, gan sirdī, gan domās, visur. Varbūt māte pārvērtusies tieši tāpēc?! Bet kas to lai zin, nav vēlmes uzplēst vecās rētas, kuras noteikti nav sadzijušas vēl šodien.

Ak cik labi, pienācis ilgi gaidītais pusdienu laiks, jo par to man domāt nebija vēlmes. Man pat nebija nojausma, par ko man domāt..ikkreiz kad atceros ko labu, tam pienāk slikts nobeigums.

Diez kas būs brokastīs? Protams, brokastu pārslas ar jogurtu šajā iestādē nesagaidīt kā piedāvājumu, es par to varu tikai un vienīgi sapņot. Vualā, vārīta ola, sviesta pikucis un pāris baltmaizes šķēles, Vēl piedāvā tēju, bet atteicos. Drīzāk izvilkšu sulas paku, un iemalkošu to, lai vismaz ir kāda mājas brokastu sajūta. Nu ko, vismaz ar kaut ko vēders ticis piepildīts, nav jau tā ka jāvemj, bet labprātāk mielotos ar ko citu.

Rīts pagājis diezgan kluss, ja neskaita to ka pa loga spraugu svilpo vējš un pat tik ļoti, ka liek par sevi manīt. Puisis pretējā gultā tikkai guļšņāja un nelika par sevi manīt. Pamodās tik uz brīdi kad medmāsiņa iebrāzās palātā ar trauciņu kurā bija nezināmas izcelsmes tabletes, un tās tika iebarotas puisim tā itkā viņš būtu uz nāves robežas. Brīžiem liekas, ka varētu nolikt karoti no tās milzīgās zāļu devas, nekā no kāda nelaimes gadījuma. Kaut arī zāles bija jādzer tik pēc ēšanas, viņš neklausīdamies medmāsas ieteikumam, izdzēra tās un devās atkal miegā.

Ja vien es tā varētu, paņemt diezgan cieto spilvenu, sabužināt to, un likties atkal uz auss. Es to nespēju, jo domas maisījās pa galvu, kā tādas uzmācīgas mušas ap mēslu čupu.

Ja patika, ceeeru ka būs + :)
Turpinājums vēl būs....:)