http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tadai-milestibai-vienas-dzives/656420
9. nodaļa
„Tu atstāji pie ārsta savu pulksteni?” vecmamma vaicāja Džeikam, kurš vāji pasmaidīja.
„Es zinu, ka Meganas tēvs ir ļoti godīgs cilvēks, tāpēc, noteikti, atnesīs man pulksteni.” Puisis pārliecināja sievieti, kura negribīgi piekrita mazdēla teiktajam.
„Kungs, pie jums kāds atnāca.” Kalps paziņoja, ienākot istabā, kurā sēdēja Džeiks. Nolikdams tējas tasi, puisis piecēlās un devās lejā, lai varētu sasveicināties ar atnācēju. Izgājis uz balkona, Džeiks izbrīnījās, jo nebija gaidījis, ka Megana pati atnesīs „aizmirsto” pulksteni.
„Magana, tu?” puisis izbrīnīti vaicāja, bet tad ātrā solī skrēja lejā pa kāpnēm. „Kāpēc tu atnāci?”
„Tu aizmirsi pulksteni.” Megana pasniedza lietu, kuru Džeik atstāja pie viņas tēva. „tas taču ir ļoti dārgs.”
„Liels paldies, Megan.” Puisis pasmaidīja.
„Labdien, mani sauc Megana.” Meitene jauki pasmaidīja un pasniedza roku, lai saveicinātos ar Džeika vecmammu.
„Prieks iepazīties. Džeika vecmamma.” Vecā sieviete saspieda pasniegto roku un negribīgi pasmaidīja.
„Tā arī ir tā Megana.” Puisis skaidroja. Iestājās neveikls klusums.
„Nu tad es iešu.” Megana paziņoja.
„Kā?” Džeiks iesaucās, apturēdams meiteni.
„Tu esi tik skops, ka pat tēju nepiedāvāji.” Meitene visus sasmīdināja.
„Es iešu uztaisīt tēju, bet tu, mazdēliņ, parādi ciemiņam mūsu māju.” Sieviete norīkoja un lēnā solī devās uz virtuvi gatavot savu iecienītāko tēju. Meganas galva bija pilna ar domām par Miku, bet vecās sievietes izskats viņu ļoti biedēja, tāpēc par mīļoto puisi meitene pārstāja domāt. Džeiks veda Meganu uz augšstāvu, kur sākās viņu ekskursija. Puiša māja ir ļoti liela, viņa vecāki atstāja to mantojumā savam dēlam.
„Tagad pasaki man, Megan, tev patika mana pils?” Džeiks iejautājās, kad viņi bija nonākuši līdz pēdējai telpai – hallei.
„Skaisti..” meitene atbildēja tā, jo negribēja aizvainot puisi. „Man nepatīk pilis, greznas telpas un bagāti cilvēki.” Megana nodomāja, paskatoties uz puisi, kurš staigāja pa lielo halli. „Tev piestāv smaidīt. Kāpēctu tik reti smaidi?”
„Ja tu gribi, es vienmēr smaidīšu.” Džeiks solīja.
„Gribu.” Meitene atteica un piegāja pie klavierēm, kuras atradās telpas stūrī. „Tu spēlē?”
„Nedaudz, sen jau neesmu spēlējis.” Puisis kautrīgi atzinās.
„Spēlē, es pavēlu.” Megana iesmējās un Džeiks piegāja pie klavierēm, paceldams vāku, viņš sāka spēlēt „jūtas” Ričards Klaidermans. Meganas lūpas savilkās smaidā. Kad puisis bija pabeidzis spēlēt, jaunieši padzēra tēju unDžeiks pavēlēja šoferim aizvest ciemiņu uz mājām.
***
No paša rīta Džeiks uzkāpa uz mājas jumta, lai vērotu skaistos dabas skatus. No aizmugures pienāca Miks, pieķērās pie Džeika elkoņiem un nedaudz pagrūda uz priekšu, bet tad atvilka atpakaļ.
„Tu esi traks?” Džeiks, nobijies vaicāja. „Ja tava roka paslīdētu?”
„Tu, ko? Labākā drauga roka nevar paslīdēt.” Miks iesmējās un sarokojās ar labāko draugu. „Kur tu biji pazudis? Vai tad tik grūti ir nobraukt gar manu koledžu?”
„Ā, tad sanāk tā, ka ja es nebraucu pie tevis, tad arī tu pie manis nenāksi, ja?” Džeiks smējās un pagāja nedaudz tālāk, jo Miks atvēzējās, mēģinot iesist draugam. „Tu vari man sist visur, tikai ne pa seju.”
„Kāpēc? Kas skatīsies uz tavu seju?”
„Uz manu seju var skatīties īpašs un svarīgs cilvēks.” Džeiks sapņaini noteca un pagriezies ar muguru, pagāja pāris soļus uz priekšu.
„Var skatīties vai jau skatās?” Miks interesējās.
„Mmm..” draugs vilcinājās un tad iesmējās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tadai-milestibai-vienas-dzives/656554
