Čau visiem spocēniem. Nolēmu sākt rakstīt stāstu , bet par cik šeit ir ļoti daudz šādu jaunu rakstnieku , tad vēlos zināt vai jūs manu stāstu vispār vēlaties redzēt vel.. tātad vai man turpināt , vai nē? Un atvainojos par gramatikas kļūdām.
-Tā , šis ir pēdējais.- Tētis bija izcēlis visus manus koferus no automašīnas.
-Paldies.- Man notecēja dažas asaras , tam sekoja lielais ģimenes apskāviens.
-Klausi Žaneti , uzvedies kārtīgi.- Mamma cieši mani apskāva.
Pagāja vel kādas desmit minūtes , lai mēs spētu atvadīties , tas tomēr būs liels attālums starp mums. Vecāki dodas strādāt un dzīvot uz Ameriku , arī es pēc gada turp došos , pat ātrāk pēc 10 mēnešiem. Vecāki nolēma mani atstāt padzīvot pie Mammas labākās draudzenes Žanetes , lai pabeidzu pēdējo pamatskolas klasi , jo to man būs vieglāk izdarīt pierastā vidē. Žanete ir ļoti jauka trīsdesmitpiecus gadus veca sieviete , kura dzīvoja kopā ar vīru un savu meitu , piecpatsmit gadīgo Ketrīnu , manu vienaudzi. Šī ģimene dzīvoja pašā Rīgas centrā ‘’vecrīgā’’ ekskluzīvā četristabu dzīvoklī. Ketrīnas tētis jau bija nonācis lejā paņemt manus koferus , lai tos
uznestu uz dzīvokli , kas atradās dzīvokļu mājās pēdējā stāvā , trešajā stāvā. Mani vecāki pēdējo reizi mani apskāva un tad iekāpa mašīnā lai dotos uz lidostu. Viņiem nebija laika uznākt augšā , padzert kafiju , jo reiss bija jau pēc divarpus stundām.
-Nu Elīn , kā patīk Rīgā- Ketrīnas tētis Jānis man vaicāja.
-Cik nu redzēju apkārtni braucot mašīnā , man patika.- Es pasmaidiju.
Nav jau tā , ka neesmu bijusi Rīgā , es esmu un pat ļoti daudz sava laika esmu pavadijusi Rīgā , tapēc šāds jautājums mani izbrīnija. Beidzot bijām uzkāpuši uz trešo stāvu , kur mani laipni sagaidija Žanete un Ketrīna.
-Sveicināta mūsu mājās- Mani sveicināja Žanete , viņa mani cieši apskāva un tālāk nodeva Ketrīnai lai viņa varētu man ierādīt manu
istabu. Tikmēr mani koferi tika nolikti Koridorī. Šajā dzīvoklī es nebiju bijusi , jo šeit viņi ievācās pavisam nesen un tad kad mamma nesen mani aicināja līdz , es netiku.
-Nu ko , tad esmu priecīga , ka tagad desmit mēnešus būsim māsas- Ketrīna pasmaidija.
-Jā , es arī.-
Mēs izgājām cauri viesistabai , iegājām koridora veidīgā telpā kurā bija trīs durvis.
-Šī ir mana istaba.- Viņa atvēra pirmās durvis.
-Labi.-
-Šī ir vecāku istaba.- viņa pavēra vidējās durvis.
-Ok.-
-Un šī ir ciemiņu istaba , bet nu uz desmit mēnešiem tikai un vienīgi tava privātā istaba.- Viņa pavēra trešās durvis. –Droši apskati istabu , es atvilkšu tavus koferus.- Viņa piebilda un aizskrēja pēc maniem koferiem. Sākumā jutos nedaudz neērti , bet pēc dažām sekundēm jau attapos apskatot istabu.
Istaba bija diezgan liela , vienā istabas malā stāvēja skaisti saklāta divvietīga gūlta , pretīm tai atradās liels , sienā iebūvēts platekrāna televizors , zem tā stāvēja kumode un kuras bija novietotas dekoratīvās puķes , tukši rāmīši un tukša dārglietu kastīte. Sienā no gūltas puses bija durvis , aiz kurām bija mana personīgā vannasistaba ar vannu un atsevišķu stikla dušu. Tas tiešām bija liels pārsteigums priekš manis , jo manā mājā bija tikai divas vannasistabas un tās abas bija pieejamas visiem. Izgāju no vannasistabas un nopētiju otru istabas pusi. Tur stāvēja drēbjuskapis un rakstāmgalds , savukārt pie rakstāmgalda grāmatu plaukts. Blakus grāmatuplauktam novietots liels ādas klupkrēsls. Savukārt nākamajā sienā divdurvju durvis. Pavēru tās un tur katras meitenes paradīze – liels skapis. Un viņi bija padomājuši arī par manu vaļasprieku – šūšanu , pie tās pašas sienas bija novietots galds ar šujmašīnu , bet blakus tam skapis ar materiāliem. Vel pie tā visa tur stāvēja manikens un mērlentes. Virs galda u kuras atradās šujmašīna pavērās lielisks skats uz vecrīgu , manā istabā bija liels logs ar platu palodzi un žalūzijām.
Biju beigusi istabas izpēti un istabā ienāca Ketrīna ar diviem koferiem.
-Ak dievs , liekas ka tu ved ķieģeļus.- Viņa smējās. –Jau apskatiji istabu , kā patika?- Viņa uzjautāja.
-Jā apskatiju un man ļoti patika , esmu tiešām priecīga par šo istabu.-
-Tad labi , zināju , ka tev patiks.- Viņa uzsmaidija man.
Pēc mūsu īsās sarunas mēs devāmies pakaļ pārējām mantām bija palicis vel viens koferis , datorsoma un sporta soma. Pagāja tikai kāda stunda , līdz mēs ar Ketrīnu bijām izkrāmējušas visus manus koferus , nu bija pienācis laiks doties vakariņās.
