local-stats-pixel

Tā meitene...(9)0

Vakars manā mājā bija visaktīvākais, tad parasti pārradās mani vecāki no darba un es no skolas, bet tagad es viena staigāju pa kluso māju. Ārā atkal sāka putināt, bija aizputināts viss pagalms. Agrāk sniegu tīrija mans tētis, bet tagad tas bija man pašai jādara. Es uzvilku lielos zābakus, biezos ziemas cimdus un gāju ārā, bija ļoti stiprs vējš jau pirmajās 5 minūtēs man vaigi bija nosaluši un kājas arī vairs nebija siltas. Es iztīrīju ceļu pie garāžas un ceļu uz mājām, kā arī nedaudz trepes. Iekšā ieejot es jutos patīkmi, māja bija silta un pirms došanās ārā biju uzvārījusi karsto šokolādi ar putukrējumu.

Vakardienas pārsteigums man vēl joprojām stāv uz virtuves galda. Sākumā likās, ka kāds ir sajaucis adreses, bet 2 dienas par to nelikties ne zinis nevar, arī skolā neviens man īpaši uzmanību neizrādīja, es par ar Rolandu pēc atgadījuma skolā tikai sasveicinos.

-----

Kad pienāca jau vēls vakars es devos uz dušu, sagatavojusies, paņēmusi visas nepieciešamās lietas gāju uz vannas istabu un tieši kā es izgāju no vannas istabas, dzirdu čukstus pie durvīm, es klusi nokāpju pa trepēm un dzirdu puiša balsis, kuras neatpazīstu. Te pēkšņi viņi bubināja - ''Tu, nu tagad, tagad spiest, tu aizskrēji, kur man iet, ej tu, kur tu ej, ne tur'', man par nedaudz smiekli sanāca, es lēnām un piesardzīgi attaisīju slēdzi un ar rāvienu attaisīju durvis.. Neviena nebija, ne aiz durvīm ne pie mājas sienām, bet atkal puķes uz trepēm, bez kartiņas, šoreiz.

Nedaudz šie pārsteigumi man apnika, es nezināju kurš tas ir un visu laiku minēt man arī negribējās.

Mani vecāki sen nebija devuši ziņu par sevi, ne kur viņi ir, ko dara, kā klājas. Man vienai pašai, pagaidām ir ļoti grūti, bija patīkami kad Rolands pie manis paciemojās, bet tagad viņš ir aizņemts, viņam ir kaut kādi radi atbraukuši, kurus sūtījuši viņa vecāki, lai viņš netaisītu nekādas ballītes, tā viņš man stāstīja.

Brīžiem es stāvēju pie sava istabas loga stundām, nemaz par to neapzinoties, es visu laiku pārdomāju dažādas lietas, piedzīvojumus.. Man tik smagi ap sirdi kļuva, likās, ka esmu viena nekam nevajadzīga, protams tā domā tikai cilvēki kuri ir depresīvi.. Nē, es tāda neesmu, man tikai patīk visu pārdomāt, sapņot..

Mans dators bija ieslēgts un atradās uz gultas, kad dzirdu, ka man kāds zvana no skype, paskatos vārdu - Rolands. Man viss vēders sāka kņudēt un es pacēlu, neieslēdzot kameru.

''Sveika, piedod ka tev nezvanu, man te ir kā trako mājā, mani vecāki atgriezās, sastīdējušies'' - Rolands sāka man stāstīt.

''Sveiks, tas nekas, kur tad tavi vecāki ir bijuši?''

''Viņi bija Itālijā, atpūtas pilsētā ''Lido di Jeselo'', starp citu, viņi ir redzējuši arī tavus vecākus, pie jūras, lai gan nezina vai tie tieši bija tavējie.'' - Rolands stāstīja.

''Mana mamma agrāk ļoti gribēja aizbraukt uz Itāliju, bet pēc 3 dienām viņai būtu jābūt mājās'' - es aizdomājos.

''Jā, kā vispār tev iet, rīt skolā būsi?'' - Rolands apjautājās.

''Nav jau iemeslu lai neietu'', es iesmējos '' Kā ar tevi?''

''Būšu, kā patika puķes pie durvīm?'' - Rolands apvaicājās un pasmaidīja, ko redzēju kamerā.

''Tās bija no tevis?'' - es biju nedaudz izbrīnīta.

''Nē, bet es tos puišus zinu.. Viņi tevi ir samīlējušies, kaut kādi no 8. klases.'' - Rolands sāka smieties, un biju nelielā šokā.

Ar Rolandu mēs norunājām abi ļoti ilgi, mēs varam runāt par jeb ko. Mēs pat varam klusēt un abi sasmaidamies.

No rīta, mani pie durvīm sagaidīja Rolands lai kopā ietu uz skolu, pa ceļam, viņš man nopirka sarkanu rozi.....

88 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000