Slāpētās balsis...kaut kādi savādi pīkstieni;tādus es parasti dzirdēju,kad veļas mazgājamā mašīna bija beigusi savu darbu.Bet tā nebija veļas mašīna,šoreiz tas bija pavisam kas cits.It kā zināma,bet tajā pašā laikā sveša.
Plakstiņi bija smagi kā ar svinu pielieti vai drīzāk aizlīmēti,vai varbūt tie bija aizlipuši.Kur es esmu?sev uzdevu šo jautājumu.Pēdējā sakarīgā lieta,ko atceros,ka es nācu no jūras un man pretī piestājās mašīna ar iedegtām bākugunīm.Tad bija belziens pa galvu un es atslēdzos.Vai bija iespējams,ka esmu mirusi un nonākusi debesīs?
Sajutu ka kāds plēš vaļā manu aci...tad iespīdēja spilgta gaisma un es ievaidējos.
-Līna,vai tu mani dzirdi?-zema balss mani uzrunāja.
Kāds jautāja vēl kaut ko...Helvijs tas noteikti ir Helvijs.
-Ja viņa reaģē uz gaismu,tad viss būs labi,nevajag satraukties.Laba zīme ir tā,ka vispār sakustējās un izrādīja nepatiku,-
-Pēc cik ilga laika viņa varētu atmosties,lai mēs varētu ar viņu sarunāties?
-Grūti pateikt.Bet katrā ziņā Jūs droši varat palikt šeit un sagaidīt to brīdi,kad Līna modīsies,-
Galva sāpēja drausmīgi;es gribēju pakustēties,bet es nejutu savu ķermeni.Sajūta bija tāda it kā man būtu tikai galva un pārējais ķermenis būtu atdalīts.
-Helvij,-saucu viņa vārdu,cerībā,ka viņš ir man blakus,lai arī,kur pašlaik atrodos.Tomēr no viņa bija klusums,telpā bija tikai ritmiskie pīkstieni.
-Līna,es esmu šeit,tev blakus,-
Bija tik neizsakāmi patīkami dzirdēt viņa balsi.Nejutu roku,bet tik un tā to pastiepu uz viņa balss pusi.-Helvij...kas ar mani notika?
-Tu nāci no jūras,es tev sekoju no mugurpuses,jo es redzēju kā tu aizej,gribēju ar tevi parunāties...,-
Es viņu pātraucu.-Es tev dodu otru iespēju!
-Kas?Nē,tu vēl esi zāļu iespaidā un tu nedomā sakarīgi.Vēl vakar taču teici,-
-Vienalga,ko es teicu.Es joprojām tevi neesmu aizmirsusi,-
-Bet,kas ar Kristianu?
Kristians?Kristians..Beidzot man sanāca pavērt aci.-Kas ir Kristians?
Helvija acis bija apsārtušas.Viņš noteikti nebija gulējis.
-Kā,kas?Viņš ir tavs draugs?
Neatceros nekādu Kristianu.Lai arī kā piepūlēju smadzenes atcerēties notikumus pirms,es nevarēju.Nekas saistībā ar vārdu Kristians,man prātā nebija;tikai un vienīgi Helvijs.
-Nē,es nezinu tādu.Ko tu man uzdod tādu jautājumu...es nezinu!
Helvijs iepleta acis un ar rokām pārslīdēja pār seju.-Uzgaidi,es tūlīt,-noskatījās uz mani un izskrēja no telpas.Ar vienu aci centos pārlaist skatu pār telpu,kur atrados pie pīkstošās mašīnas.Viss likās tik gaišs,ka man sametās nelaba dūša.Aizvēru acis un palika labāk.
-Līna vai tu mani dzirdi?Es esmu ārsts Baltis.Helvijs sakot,ka tu neatceries dažas lietas.Tā ir?
Pirms gribēju ko teikt,Helvijs jau sāka runāt ar ārstu.-Vai varbūt tā,ka viņai dēļ sitiena pa galvu ir zudusi atmiņa?
-Par to ir pāragri spriest,jo viņa tikai tagad pamodās...Bet,tādu iespēju nevar izslēgt.Iespējams,ka viņa atmiņu var arī neatgūt.
