local-stats-pixel fb-conv-api

Svešuma balss. 210

Kārtējais pārsteigums.

Tajā brīdī es biju gatava pat uz vissliktāko atbildi, bet tā vietā tētis atbildēja:

-Nē, tas noteikti nav Markuss.

Man šokā ieplētās acis. Protams tas bija patīkami dzirdēt, ka viņš nav miris, bet tomēr.

-Ko?-Es nesapratu.

-Tas nav Markuss,-Tētis paskaidroja.-Markusam ir garenāka seja un deguns viņam ir īsāks un šaurāks. Mati viņam ir melni nevis brūni.-Tētis viņu aprakstīja visos sīkumos par ko man bija vēl lielāks pārsteigums, jo parasti viņam atmiņa mazliet pieklibo, bet redz, nopietnās situācijās viss ir iespējams.

-Fūu, cik labi!-Bija sajūta, ka no manis nokristu kāds akmens, kurš sen jau traucē man.

-Tad es aizvedušu jūs uz reanimācijas nodaļu, lai jūs varat viņu atpazīt, jo pārējie līķi jau ir atpazīti!-Ierunājās sieviete.

Izlasīju uz viņas kartītes, ka viņu sauc Anna.

-Tad jau tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs.-Mans prieks bija acīm redzams.

-Jā!-Anna nicīgi atbildēja un devās prom. Mēs viņai sekojām.

Mēs gājām garām gandrīz visām slimnīcas nodaļām, lai tiktu uz reanimācijas nodaļu. Kad beidzot bijām klāt, Anna manam tētim lika uzvilkt speciālu apģērbu, cepurīti un bahilas.

-Bet kā ar mani?-Es neizpratnē jautāju.

-Tev to nevajadzēs.-Anna atbildēja.

-Kāpēc?

-Tādēļ, kā tu paliksi te!-Viņa iesmējās un veltīja man izsmejošu skatienu, kas mani ļoti sadusmoja.

-Es arī gribu iet!-Pacēlu balsi.

-Džesika, nomierinies un klausi ko tev saka!-Tētis paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu. Anna blakus ieķiķinājās.

Viņa nu gan ir viena... RAGANA, maigi izsakoties. Pa telefonu viņa izklausījās pavisam savādāka.

-Nu ko, dodamies?-Anna jautāja tētim mīlīgā balsī no kuras man metās slikti.

-Jā, dodamies!-Tētis atbildēja un viņi devās iekšā. Es noskatījos kā viņi pazūd aiz stūra un tad devos apsēsties.

Kā mani garlaikoja sēdēt un gaidīt kādu, jo likās, ka laiks velkas bezgalīgi ilgi. Arī tā bija tagad. Es sēdēju uz krēsla un knibināju no nagiem nost nagu laku. Kad likās, ka laiks ir apstājies, beidzot ieraudzīju tēti un nekavējoties devos pie viņa.

-Nu, vai viņš tur ir?-Es jutu, kā iekšā viss sagriežas no uztraukuma.

Tētis paskatījās uz mani ar savu skatienu, kurš nozīmēja, ka tomēr kaut kas nav kārtībā.

-Tēt, lūdzu atbildi!-Man sāka trīcēt rokas.

-Jā, viņš tur ir, bet...-Tētis apklusa un nolieca galvu.

-Bet kas, tēti?Lūdzu, atbildi!-Biju uztraukusies kā vēl nekad, lai gan patiesībā Markusu nepazinu personīgi.

-Viņš ir komā.-Tētis pabeidza.

Šie vārdi man izstrāvoja caur ķermeņi kā iedurts nazis ķermenī.

"Komā, komā, komā", šie vārdi atkārtojas man galvā ar vien stiprāk un skaļāk.

Ko tādu es nebiju gaidījusi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Svesuma-balss-22/641208

48 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000