local-stats-pixel fb-conv-api

Svešuma balss. 201

Patiesība.

"Viņš taču brauca ar šo maršrutu." Biju panikā, varbūt tas ir viņš kurš gājis bojā. Nekavējoties izmetu tādas domas ārā no galvas, bet man tas bija jānoskaidro.

Nogāju lejā, priekšā stāvēja mamma, kura tikko bija atnākusi no darba.

-Mam, mam!- Devos pie viņas

-Kas noticis?-Mamma bija neizpratnē.

-Autobuss.Markuss.-Biju ļoti uztraukusies, tādēļ neko loģisku nevarēju pateikt.

-Pagaidi,Džesika, nomierinies, viss ir labi, nāc uz viesistabu un izstāsti, kas noticis.-Mamma novilka savu mēteli un devās uz viesistabu, kurā arī bija tētis.

-Nekas nav labi!-Bezmaz vai kliedzu ejot uz istabu.

Kad apsēdos uz dīvāna, mamma pievērsās man.

-Nu, pastāsti, kas noticis.-Mamma lūkojas manī viņas acīs redzēju satraukumu.

-Kas noticis?-Tētis arī iesaistījās sarunā.

-Jūs taču pazīstat Markusu.-Nezināju kā iesākt sarunu.

-Jā, pazīstam!-Vecāki korī ierunājas.

-Ļoti jauks puisis.-Mamma piebilda un tētis piekrītot pamāja ar galvu.

-Viņš ir cietis smagā avārijā.-Šī ziņa šokēja viņus.

-Ak šausmas!-Mamma turēja rokas mutei priekšā.

-Un smagākais ir tas, ka es nezinu, vai viņš ir dzīvs, vai nē.-Pabeidzu savu sakāmo un jutu, ka manas acis paliek miklas.

-Pag,pag, es nesaprotu.-Tētis teica.-Kāda avārija, kā tu to zini?-Viņš apbēra mani ar jautājumiem un man neatlika nekas cits kā atbildēt.

-Viņš uz pāris dienām bija devies ārpus Latvijas, šodien viņš atgriezās un ar autobusu devās uz Jelgavu un autobuss nobrauca no šosejas.

-Nabaga puisis.-Mamma ierunājas.

-Pagaidi, bet kā to vajadzēja saprast, ka tu nezini vai viņš ir dzīvs vai nē.-Tētis vaicāja.

-Daži pasažieri no smagajām traumām ir gājuši bojā.-Paskaidroju.

Tajā brīdī man iepīkstējās telefons. Paskatījos telefona displejā un šokā ieplētu acis. Zvanītājs bija Markuss. Nekavējoties piecēlos no dīvāna, izgāju no vienistabas un atbildēju uz zvanu.

-Jā!-Nedroši teicu.

-Vai šeit runā Džesika?- otrā telefona galā bija sieviete.

-Jā.

-Mēs zvanām no slimnīcas. Tā kā Markusa jaunskungam nav neviena tuvinieka, mēs vēlamies, lai jūs atbraucat atpazīt viņa līķi.-Sieviete teica.

-Jūs laikam jokojat!-No sievietes teiktā man kļuva slikti.

-Nē nejoko gan!-Sieviete runāja nopietnā balsī.

Dziļi izvilku elpu.

-Kur jūs atrodaties?-Jautāju.

Sieviete izstāstīja kur jābrauc un saruna ar to bija galā. Devos atpakaļ uz viesistabu, lai paziņotu to vecākiem.

-Man zvanīja no slimnīcas.-Man par acīm ritēja asaras un bija grūti runāt.-Mums ir jābrauc atpazīt līķi.

-Ak šausmas!-Mamma atkal šausminājās.-Braucat jūs, es nebraukšu, man tādas lietas nepatīk, turklāt kādam ir jāpaliek ar mazajiem.-Mamma novērsās.

-Nu tad dodamies.-Tētis novilka un mēs devāmies uz mašīnu.

Kad bijām klāt, slimnīcā mūs sagaidīja tā pati sieviete, kura man zvanīja.

-Sekojiet lūdzu man!-Viņa lietišķā balsī teica.

Viņa mūs veda uz morgu. Te bija tik auksts un man šeit nepatika. Kad bijām klāt sieviete novilka pārvalku no līķa sejas. Es no redzētā novērsos.

Tētis aplūkojis līķi nopūtās.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Svesuma-balss-21/640194

62 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Turpini! emotion

1 0 atbildēt