local-stats-pixel

Svešs mantojums | EPILOGS2

* Dominika skatapunkts *

Skatiens neapmierināti pārslīd mākoņiem virs galvas. Vēl pirms sekundes es biju siltajā Salvadoru klanā, bet tagad mani jau sagaida Izraēlas apmākušās debesis un visai drēgnais laiks. Ziemā šī vieta ir citāda kā to atceros.

- Paldies, gaidi mani te. Mēs atgriezīsimies. – Pasaku vīrietim, kura vārdu tā arī nepapūlējos uzzināt. Teleportētājs pamāj un apsēžas uz netālu stāvošā soliņa, nelikdamies īpaši ieinteresēts manos plānos.

Es tajā laikā nopētu jau tik labi zināmo māju. Ja neskaita to, ka smilšainā zeme ir apaugusi ar zāli, šeit nekas nav mainījies. Minēšu, ka Matans nav pārmaiņu fans.

Spēris pāris soļus tuvāk, es ieskatos visos sev redzamajos logos cerībā tur ieraudzīt kāroto apveidu, taču vienīgais, kas paveras manam skatienam, ir Talijas mazais brālis, kurš sēž uz palodzes un spēlē spēlīti telefonā. Novērsis skatienu, es pakāpeniski nolaižu sienas, kuras sargā mani no apkārtējo domām. Tagad tās ieplūst manī, taču es neļauju tām sajaukties. Es ieklausos katrā balsī, vienu pa vienai tās atlasot, meklējot to vienīgo, man nepieciešamo.

Es dzirdu simtiem dažādu balsu – sava teleportētājpalīga, Talijas ģimenes, blakus esošo māju iedzīvotāju, pat elektriķa, taču neviena no tām nepieder Talijai. Es jūtos teju vīlies sevī – es biju pārliecināts, ka viņa devās tieši šurp.

Aizkaitināti sakodis zobus, es pilnīgi ieslīgstu sevī, precīzāk, savā saiknē ar Taliju. Mans ķermenis gluži kā radars sāk meklēt kaklarotu, ko biju dāvājis viņai. Kaut tā spītniece nebūtu to novilkusi...

Plakstiņi strauji atdarās.

Man bija taisnība! Viņa ir te, man bija taisnība! Protams, ka viņa ir te! Muļķis!

Kā es varēju aizmirst, ka Talijai ir talants uz nepatikšanām? Strauji pagriezies es sāku skriet pretējā virzienā no mājas. Šķiet, mans palīgs kaut ko nokliedz nopakaļ, taču es tam nepievēršu ne mazāko uzmanību.

***

Es apstājos vien tad, kad taciņu aizvieto nepatīkami slapjas un aukstas smiltis. Pludmale. Jā, tā pati pludmale, kur Talija mūs teleportēja pirms tam. Doma, ka viņa atteleportējās šurp, jo tieši šī vieta viņai asociējās ar ģimenes sajūtu, liek sajust vainas pavedienus pakrūtē. Man bija jābūt tam, kas gādā, lai šī sajūta būtu ar viņu Salvadoru klanā. Bet, nē, viņai nācās meklēt to citur.

Straujiem soļiem es sāku kāpt lejā no paugura, acīm slīdot pār smiltīm. Kur viņa ir? Jūra nav tā siltākā, tāpat kā laikapstākļi. Ja viņa pavadīs te pārāk ilgu laiku... Ne ar ko labu tas nebeigsies.

Pēc pāris minūtēm bezmērķīgas klejošanas, es jau sāku zaudēt cerību. Kulons veda mani tieši šurp, bet tā nav droša zīme – viņa to varēja novilkt, pazaudēt un pati jau būt pilnīgi citā vietā.

Pēkšņi es ieraugu kaut ko tumšu ūdenī, ķermeni. Sirds pamirst. Viņa taču nevarēja...

Talijas seja parādās virs viļņiem, meitenei strauji elsojot. Acis ir pievērtas, ir skaidri redzams, ka spēki ir uz izsīkuma robežas, tomēr viņa tik un tā cenšas uzturēt sevi virs viļņiem, neļaujot tiem sevi aprīt.

Ilgi nedomādams, es sakustos ūdens virzienā, vienlaicīgi izmantojot gaisa plūsmas, lai liktu viļņiem ātrāk nest meiteni šurp. Viņai izdevās pievarēt ievērojamu attālumu pašas spēkiem, tādēļ pēc burtiski pāris sekundēm Talija nokrīt smiltīs, klepojot ārā sāļo jūras ūdeni. Kalsnais ķermenītis trīc no aukstuma un bezspēka.

Vēlēdamies atbīdīt viņu tālāk no viļņiem, es satveru meiteni, kas liek viņai notrīcēt vēl spēcīgāk un teju instinktīvi atgrūzt mani. Vien mirkli vēlāk zaļganbrūnās acis atdarās un uzlūko mani.

Pārsteigta? Tas vēl maigi teikts. Es spēju fiziski sajust viņas šoku, jūtu kā visi zobratiņi tajā mazajā galviņā apstājas.

Es izmantoju brīdi, kad viņa vēl nav spējīga kauties un spītēties, lai atbīdītu peldētāju tālāk no ūdens un nosēdinātu smiltīs. Kad manas rokas sāk vilkt nost viņas kreklu, meitene atdzīvojas. Talija atgrūž mani, veltot tādu skatienu, it kā es būtu nogalinājis visu viņas ģimeni un vēl to stulbo kaķi komplektā. Par laimi, neko vairāk par šo vājo pretošanos, viņa izdarīt nevar, jo visa maģija aizgāja, lai nonāktu šeit.

- Tavas drēbes ir izmirkušas ledainā ūdenī. Ja tu negribi dabūt plaušu karsoni, velc tās nost. – Izdvešu. Šķiet, viņa cenšas apdomāt dzirdēto, taču gluži vienkārši nespēj. Ķermenis joprojām ir dziļā šokā.

Tieši tādēļ es izdaru izvēli viņas vietā. Sākumā Talija vēl cenšas pretoties, cenšas atgrūzt manas rokas, vienā brīdi pat iekost, taču jo vairāk laika paiet jo skaidrāk mēs abi saprotam, ka viņai nav izredžu pret mani. Tieši tādēļ meitene... sāk raudāt.

Es biju gaidījis jebko, izņemot raudāšanu, bet tieši to viņa dara – trīc, raud un elso.

Pateiktdamies pats sev par iepriekš pieņemto lēmumu uzmest plecos jaku, es to novelku un uzlieku uz meitenes pleciem, ietinot viņu siltajā audumā. Mazais ķermenītis tajā varētu mierīgi pazust.

- Nu, neraudi. – Klusi nočukstu, piespiežot viņu cieši sev klāt. Brīvā roka uzbur vairākus palielus ugunskurus, lai dotu vismaz kaut kādu siltumu.

Acis tajā laikā nervozi pārslīd pāri viņas aurai, meklējot kādas izmaiņas, kuras varētu radīt šis “piedzīvojums”. Ar atvieglojumu es saprotu, ka viss ir kartībā. Ja neskaita tumšo emociju pārplūdi, viss ir kārtībā. Vismaz fiziski.

- Tev būtu jāatmet viens ļoti kaitīgs paradums. – Nočukstu. Talija nekā nereaģē, vien turpina klusi šņukstēt, turoties pie mana krekla kā pie glābšanas riņķa. No šī skata gribas iepļaukāt pašam sevi. Būtu es uzreiz visu pateicis, nekas no šī nebūtu noticis, viņa tagad neraudātu un neatrastos pilnīgi citā kontinentā, pārsalusi.

“Vainas sajūta, sen neesi mani apciemojusi, ko? Nolēmi dot par sevi ziņu?” iekšējā balss iejautājas.

- Būs vien jābeidz ticēt visam, ko dzirdi, un jāiemācās sākumā runāt ar mani. – Turpinu, uzspiezdams vieglu buču viņai uz pakauša. – Piedod, ka nepateicu uzreiz.

Klusums. Uztveršu to kā aicinājumu turpināt.

- Mans brālis nekad neatlaistu tevi par baltu velti. Tu biji lielākā trofeja, ko viņš bija varējis iegūt. Lai to atmaksātu vajadzēja piedāvāt kaut ko, ja ne labāku, tad vismaz līdzvērtīgu.

- Es tik tiešām apsolīju, ka mūsu pirmā meita dosies uz Teitu klanu, lai apprecētu Džonatana dēlu.

Meitenes ķermenis saspringst, asaras mitējas. Šķiet, viens neuzmanīgs vārds, un es viņu aizbaidīšu.

- Tomēr neaizmirsti, ka magi nav cilvēki. Pēc tradīcijām, spēcīgākajam no pāra ir tiesības atteikties no sarunātas laulības, ja viņu kaut kas neapmierina, visbiežāk, maģiskais potenciāls. Vairums gadījumu šī privilēģija ir tieši vīriešiem, jo viņi ir maģiski attīstītāki. Notiek maģiskais duelis. Uzvarētājs panāk savu.

Tagad jau Talijas skatiens ir cieši pievērsts man, zobratiņi griežas, viņa ir pilna aprēķina.

- Tas nozīmē... – Viņa čerkstoši izdveš, atgādinot, ka vēlāk meitene būs jāpiedzirda ar zāļu tējām. – Mūsu meita būs stiprāka par Džonatana dēlu.

Man no krūtīm izlaužas dīvaina skaņa, kuru, šķiet, sauc par smiekliem.

- Tur nav variantu. – Apstiprinu. – Mūsu bērni būs spēcīgākie pasaulē. Džonatans aizmirsa, ka tas ir iespējams, jo parasti magu sievietēm nav nekādas teikšanas. Laikam jau mana aizraušanās ar vecajām maģijas grāmātām deva savu labumu. Tā kā tā būs mūsu meita, duelim viņa būs gatava kopš dzimšanas, es par to parūpēšos.

Talijas sejas izteiksme ir nelasāma, taču intuīcija saka, ka viņai vienkārši vajag laiku, lai to sagremotu. Ar viņu jau tāpat ir noticis daudz, lai tagad vēl domātu par šo.

Es piespiežu viņas ķermenīti vēl tuvāk sev un šoreiz meitene tam labprātīgi ļaujas. Acis aizveras.

Tā mēs pavadām krietnu laiku – vienkārši sēžot smiltīs, piespiedušies viens otram klāt un klausoties jūras viļņos. Vējš purina matus, bet meitene manā apskāvienā lēnām mieg ciet. Es ļauju tam notikt, pilnīgi aizmirstot par savu pavadoni, kurš mūs gaida.

Tad, kad Talijas elpa jau sāk izlīdzināties un viņa ir uz robežas starp realitāti un miegu, es pieliecos tuvāk un iečukstu viņai ausī. – Paguli. Gan tev, gan mūsu dēlam šobrīd ir vajadzīgs miegs.

***

Teitu klana jaunais līderis iedzer malku vīna, pelēkajām acīm lūkojoties dziļi kamīna liesmās. Džonatans nespēj dzēst smaidu no savām lūpām. Viņam tas izdevās, viņš pacels šo klanu no ceļiem. Pēc tik daudziem gadsimtiem dzīvošanas pazemē, klans beidzot parādīs sevi.

Nenovērsies no liesmām, vīrietis atkārto jautājumu, kā vēlēdamies iekalt atbildi savā galvā. Viņš tik tiešām to vēlas.

- Tātad, mans klans atgūs savu kādreizējo varenību?

Ķīnietis, ar kuru Džonatans laika gaitā izveidoja visai nesliktas attiecības, jau atkal sniedz to pašu atbildi. – Jā, karali. Tava brāļa meita būs gudra sieviete, tāpat kā tavs dēls. Kopā viņi padarīs šo klanu lielāku, spēcīgāku un spējīgāku stāties pretī uzbrucējiem.

Džonatana smaids kļūst plašāks. Viņš bija šaubījies, ka izdarīja pareizo izvēli. Viņš būtu varējis vienkārši atstāt sev Taliju, izveidot ģimeni ar viņu un dot dzīvību spēcīgiem pēcnācējiem.

Tomēr viņš juta, ka tas nebūtu pareizi. Pirmkārt, pastāvēja pārāk liels risks, ka paša brālis tam traucēs, pacentīsies iznīcināt šo vietu. Viņi abi apzinās, ka tā skuķa dēļ Dominiks to būtu varējis izdarīt ne aci nepamirkšķinādams. Otrkārt, lai arī abiem brāļiem vienmēr ir bijušas saspīlētas attiecības, Džonatans ir redzējis savu brāli iemīlējušos. Tas ir tāds brīnums, ka daļa no Teitu karaļa būtības ir pret šī brīnuma izjaukšanu.

- Tu esi brīvs. – Džonatans izdveš, ar roku pamādams durvju virzienā. Ķīnietis pamet telpu, bet Teitu karaļa acīs atspīd liesmu uzvaras deja.

Hey! Te nu bija pēdējā šī stāsta daļa. No šī brīža varoņi ir atstāti paši sev, lai viņi turpina savu dzīvi mūsu galvās emotion

Gribēju pateikties par to, ka visu šo laiku lasījāt manu stāstu, lai arī es biju visai nekaunīga daļu publicēšanas biežumā. Šobrīd manā dzīvē notiek lielas pārmaiņas, kuras prasa gan laiku, gan emocionālo ieguldījumu. Bieži vien es vienkārši jutos pārāk laimīga, lai rakstītu. Rakstīšana vienmēr ir bijusi saistīta ar manām negatīvajām emocijām, un es biju pārsteigta nesagatavota, kad tās izzuda.

Lai nu kā, spokos es vairs nepublicēšu savus stāstus, tagad es pārvācos uz mājaslapu, kas ir paredzēta speciāli tam. Ja jūs ieinteresēja mans darbs, jūs varat atrast mani tur un turpināt sekot manam fantāzijas lidojumam arī citos darbos emotion - https://www.wattpad.com/user/BelieveInMagic1

Paldies <3

43 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Nu ko ! 

PALDIES ! 

Lasīju ar baudu , ar nepacietību gaidīju katru nākošo daļu ! 

Ceru piedzīvot TO dienu kad varēšu nopirkt gramatu un izlasīt , neizlaižot ne vārda ! 

Lai nekad vairs nesatiecies ar negatīvām emocijām ! emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt