Es pat nepaspēju apjēgt ko šie vārdi nozīmē, kad Enzo vienkārši... pazūd. Vienu brīdi es viņu redzu, bet otru tur ir vien mitrais Brazīlijas gaiss. Teleportācija joprojām liekas dīvaina un pretdabiska – pretdabiskāka par parasto maģiju.
Es palieku divatā ar Marianu un, godīgi sakot, tas nav diez ko patīkami. Šajā klanā ir daudz cilvēku, bet iebiedēt mani ir izdevies tikai viņai. Tas ir īpašs talants.
Kur Enzo devās? Kas man var sniegt stimulu, likt laboties? Es pati nezinu atbildi uz šo jautājumu. Kad es augu, mani dienu dienā nepieskatīja vecāki, es biju brīva no tā visa. Tāda es arī esmu izaugusi – es neuzskatu, ka kāds ir tiesīgs man norādīt ko darīt. It īpaši man sveši cilvēki. Ko gan viņi iedomājas? Dominiks nomocījās ar mani vairākus mēnešus, un es tik un tā neklausīju, bet šejienieši grib, lai es jau pirmajā nedēļā pienestu viņiem kafiju un uzrunātu uz “ser”? Nē, tas tā nestrādā.
Es vieglītēm pašķielēju Marianas virzienā. Sieviete domīgi staigā šurpu turpu, skatienam klejojot pa slapjo ielas akmeni. Šobrīd būtu tik viegli aizbēgt... Pietiek mazliet piepūlēties un apskatīt sievietes auru, lai saprastu, ka Gabriels ir atņēmis viņas maģiju. Zeltainās krāsas ir ļoti maz. Man nesagādātu nekādas problēmas aizsūtīt viņai enerģijas vilni, bet pašai aizskriet prom. Problēma ir tajā, ka es nevarēšu slēpties mūžīgi. Kad sieviete mani atradīs... labāk nedomāsim par to.
Ēkas durvis nočīkst un pēc brīža atveras. Pa tām iznāk treneris Natans un... nabaga Leonardo. Pēc trenera burvestībām roka izskatās pilnīgi normāla, taču puisis tik un tā ir to piespiedis krūtīm un seja ir saviebta sāpēs. Sasodītas simulants.
- Viss kārtībā? – Mariana jautā, uzmetot cietušajam vien īsu skatienu. Natans piekrītoši pamāj.
- Jā, kauls bija lauzts, bet man izdevās visu atgriezt normālā stāvoklī. – Treneris atbild. Leonardo tajā laikā velta man vīlušos, sāpju pilnu skatienu, it kā es būtu viņu nodevusi, neattaisnoju cerības. Es tajā laikā cīnos ar dziņu vēlreiz viņu aizlidināt pret cieto betona sienu.
- Rociņa sāp? – Žēlīgā balsī jautāju, saņemot par to slepkavas cienīgus skatienus gan no Marianas, gan no Natana. Ja tas tā turpināsies, drīz vien mani ienīdīs viss klans.
- Es drošības labad aizvedīšu viņu pie ārsta. – Natans nosaka, pirms saķert puisi aiz veselās rokas un sāk vilkt viņu prom. Leonardo, sekodams savai lomai, saviebjas sāpēs.
- Idiots... – Nikni nočukstu, pilnīgi ignorējot, ka blakus stāv Mariana.
Par laimi, vai, es teiktu, nelaimi, sievietei netiek dota iespēja atbildēt. Es sadzirdu balsi vien sekundi pirms ieraugu balss īpašnieci.
- ...No manis ķepas, izvirtuli! Tu esi pārāk vecs priekš manis! Ja tu... – Rebekas balss strauji aptrūkstas, viņas pēdām skarot Brazīlijas gludo ietvi. Meitene ir ģērbusies džinsos un siltā džemperī, bet rokās... Halka palielinātā versija. Kaķēns ir krietni paaudzies, divas milzīgas, pārbiedētas acis vēro apkārtni, bet abas astes ir kļuvušas trīsreiz pūkainākas par normu. Piemīlīgajā sejiņā ir lasāmas neviltotas bailes.
- Te nu būs tava motivācija. – Mariana laimīgi paziņo, vērojot manu šokēto seju. – Es vairs nevaru atļauties bloķēt tavu maģiju, tāpēc nāksies darboties citādi. Izdarīsi kaut ko pret likumiem – cietīs tava draudzene un...
Sieviete nesaprotoši nopēta kaķi, tad Enzo. Vīrietis nevainīgi parausta plecus. – Skuķis nelaida to kaķi vaļā, es neko nevarēju izdarīt.
- Un kaķi.- Viņa pabeidz, uzlūkojot mani ar uzvarošu izteiksmi.
Šoreiz viņa tik tiešām ir uzvarējusi. Rebeka, Halks... Kā lai es ignorēju pašas raksturu? Kā lai es sekundes laikā pārvēršos par godīgu un labsirdīgu pilsoni, ja tas ir pilnīgi pretstatā ar manu personību? Skaidrs ir viens, es negribu, lai kāds nodara viņiem pāri. Acīmredzot man būs jāatrod cits veids kā izrādīt savu nepatiku.
