local-stats-pixel

Svešs mantojums | 343

Vakars izvērtās visai jauks.

Es pajokoju.

Dominiks pavēlēja (šo vārdu visvisvistiešākajā nozīmē) uzvilkt iepriekš iegādāto sporta tērpu un aizstiepa uz jau iepazīto kaktusu audzi.

- Varbūt tagad beidzot paskaidrosi? – Jautāju, mūsu gājienam beidzoties. Zem kājām ir smiltis, visapkārt adatainie monstri, bet visļaunākais no visiem – Dominiks, nostājas man iepretim. Arī viņš izskatās pēc Nike kompānijas zvaigznes, kas mazliet satrauc.

- Nē. – Viņš mierīgi attrauc un ar skatienu apvelk visu apkārtni, izskatīdamies no tiesas koncentrējies. Iekšējā balss saka priekšā, ka šobrīd mags dara kaut ko saistītu ar maģiju, un tas prasa lielu koncentrēšanos.

- Vai komplektā ar valodas zināšanām nāk arī himna? Vai tu zini Latvijas vai Izraēlas himnu? – Jautāju, lūpām saliecoties smaidā. Kāpēc Dominika kaitināšana ir tik patīkama nodarbe? Lai arī vīrietis nebilst ne vārda, es turpinu.

- Tu vari to nodziedāt? – Turpinu iztaujāšanu, piesoļojot tuvāk. Balss saites saspringst, un es sāku pilnā kaklā dziedāt Latvijas himnu.

Nenovērzdams skatienu no horizonta, vīrietis klusi ierunājas. – Tu taču saproti, ka šobrīd palielini laiku, kuru mēs šeit pavadīsim? –

Dziesma acumirklī apklust. Tā ir šantāža? Man gribas atcirst ko dzēlīgu, tomēr veselais saprāts, par laimi, mani apstādina. Es pazīstu Dominiku pietiekami labi, lai zinātu, ka viņš tik tiešām to izdarīs, neatkarībā no tā vai tas ir fiziski iespējams.

Vīrietis beidzot novēršas no apkārtnes pētīšanas. – Tagad neviens, izņemot mūs pašus, nespēs ieiet šajā teritorijā. –

- Un ja nu viņi mūs vienkārši ierauga? –

Mags mani aplūko tā, it kā es būtu lielākā muļķe pasaulē. – Es esmu mentālais mags. Tu tiešām domā, ka es nesajutīšu apkārt esošos cilvēkus? –

Es vien nosmīnu. Man joprojām šķiet dīvaini, ka vīrietis ir spējīgs sajust... kaut ko. Kā to vispār sauc?

- Kā tas darbojas? Tu lasi domas vai... –

Izskatās, ka Dominikam ir daudz nosodošu skatienu arsenālā, jo es saņemu otru vien pāris sekundes vēlāk par pirmo. – Cik bieži tu domā skaidri? –

Es apmulstu. Ko? Domāt skaidri? Vai runa iet par alkoholu..?

Ignorēdams atbildes neesamību, viņš turpina. – Cilvēki reti formulē domu savā galvā, lielākoties tās ir sajūtas, emociju kopums. Normālos apstākļos es vienkārši uzķeru personas īpašo auru, īpašo dzīvības enerģiju. Ja vēlos, varu doties arī tālāk un tad jau notiek kas līdzīgs domu lasīšanai tikai bez domām. –

Biedējoši...

Dominiks viegli nosmīkņā, ļaujot noprast, ka arī to viņš ir sajutis.

- Tu nevarētu to savu... radaru izslēgt? – Aizkaitināti jautāju.

- Varu. – Viņš īsi attrauc, taču nedod zināt neko vairāk. Vīrieša roka pasniedzas pēc kaut kā bikšu kabatā.

Pēc mirkļa manam skatienam paveras sudraba ķēdīte ar miniatūru kuloniņu galā. Tas ir veidots apļa formā un gandrīz visā izmērā plešas stilizēta saule. Lai arī rotājums ir pavisam mazs un tik tikko manāms, man tas uzreiz iepatīkas.

- Nolēmi pamainīt stilu? – Uzjautrināti jautāju.

Kā jau ierasts, mani vārdi tiek noignorēti. Tā vietā Dominiks uzmanīgi atdarī ķēdīti un piesoļo pie manis. Mans apjukums tikai palielinās, kad viņš nostājas man aiz muguras un noņem zirgastes galu no kakla.

- Tas man palīdzēs tevi atrast. – Mags klusām nomurmina, aplikdams to man ap kaklu. Lai arī ārā ir visai silts, kuloniņš ir vēss un saskares vietās ar ādu patīkami saldē. Gluži neapzināti es apņemu to ar pirkstiem, tajā laikā, kad Dominiks aiztaisa slēdzīti. Katru reizi, kad vīrieša pirksti aizskar kaklu, pār ķermeni pārskrien skudriņas, it kā saldētu ne tikai ķēdīte, bet arī pats Dominiks. Ir tikai viena problēma – es skaidri zinu, ka maga āda ir karsta. Toreiz, miegā, kad es viņam teju uzklupu ar apskāvieniem, vīrieša āda likās kā radiators, pie kura gribas piespiesties.

- Vai tad tu neesi mentālais mags, kurš var sajust jebkuru? – Jautāju. Vīrietis smagi nopūšas un pagriež mani pret sevi gluži kā lellīti.

- Es esmu mags, ne satelīts, kurš var skenēt visu zemi. Tu vari teleportēties uz jebkuru valsti un man būs nepieciešamība palīdzība, lai tevi atrastu. –

Izklausās tā, it kā vīrietis no tiesas baidītos no tādas iespējamības. Es tajā laikā joprojām nespēju aptvert notikušo. Telportācija ir par daudz manām iepriekš nemaģiskajām smadzenēm. Tas liekas vēl absurdāk par viesuļvētrām, kuras spļaudās ar stikliem, aizkariem un virtuves piederumiem.

Ja iepriekš Dominika skatiens bija piekalts kulonam, tad tagad tas pārvietojas mazliet zemāk. Ņemot vērā, ka esmu ģērbusies visai atklātā sporta krekliņā, man tas nav pa prātām. Es pat plānoju viņam pateikt pāris asus vārdus, kad apjaušu, ka zelta krāsas acis vēro pavisam ko citu. Manu maga zīmi.

- Tā ir pilnībā izveidojusies. – Vīrietis nomurmina, ar pirkstu galiem vieglītēm aizskardams vietu zem atslēgas kaula, it kā tas būtu kas trausls, kas vārgs un viegli plīstošs. – Centies nevelkāt apģērbu, kurš varētu to atsegt. Maga zīme pasaka pārāk daudz. –

Es saraucu pieri. Man pašai šķiet, ka tas ir vien nesaprotams ķeburs. Kaut kādas līnijas, punktiņi, zigzagi...

- Ko tad tā var pateikt? – Jautāju. Nopētīdama Dominiku tik ļoti interesējošo ādas vietu.

Izskata ziņā tā atgādina mazliet piedzērušos S burtu, kurš nespēja noturēties taisni, tādēļ ir novietots paralēli atslēgas kaulam.

- Te... – Vīrietis nosaka, ar pirkstiem pārslīdēdams pār S burta augšējo daļu. Tā gals ir izveidojis gredzenu, kura iekšpusē ir paslēpies vēl viens tukšs aplis. – Augšējā daļa pieder Gabrielam. Jebkuram magam zīmes augšpusē ir atgādinājums par vecākiem vai tavā gadījumā spēju devēju. Redzi, gals izmet loku un atkal atgriežas pie pamata? – Tas nozīmē, ka Gabriels bija dzimis mags, viņā jau no paša sākuma tecēja tieši mūsu asinis. Jo biezākas līnijas zīmei, jo spēcīgāks mags. Gabrielam šajā ziņā viss bija labi. Aplis gredzena centrā ir Salvadoru klana īpašā spēja – teleportācija. Tas ir tukšs, kas nozīmē, ka viņš nav apguvis teleportāciju. –

Es samirkšķinu acis. – Nav? Bet... Kā? Viņš taču skaitījās tik... kruts. Kāpēc viņš to nemācēja? –

- Nevaru būt drošs, bet dzirdēju, ka Gabriels savā pirmajā teleportācijas reizē gandrīz iekrita vulkānā un tas izraisīja psiholoģisku traumu. Viņš vairs nekad necentās pie tā atgriezties. –

Vulkānā? Tad jau es vēl neesmu tik liela neveiksminiece, kā uzskatīju.

- Vēlāk zīme pāriet uz apakšējo daļu – tevi. Jau atkal, paskaties uz pāreju. Līnija ir izveidota zigzagā. Salvadoru aizsargs, palīgs ir zibens. Vairumam tas parādās reizi dzīvē – nāves dienā. Tas pavēsta, ka mags ir miris. Ir gan izņēmumi. –

Galvā izskan brīdinājums :”Pārāk daudz informācijas. Lūdzu, iztīriet atmiņu no bezjēdzīgām domām. Piemēram, beidziet pievērst tik lielu uzmanību tam, ka Dominiks tā arī nav noņēmis savus pirkstus no tā ķebura uz ādas.”

- Tavs... Teitu palīgs ir ūdens, vai ne? – Jautāju, dažiem puzles gabaliņiem beidzot sastājoties vietās. Kad mēs teleportējāmies šurp, vīrietis runāja ar ūdeni. Tobrīd es nospriedu, ka tāda bija stresa ietekme, tomēr ūdens mums tik tiešām palīdzēja un izmeta krastā.

- Jā. – Dominiks nosaka, taču uzreiz pievēršas manam zīmējumam. Nav īsti skaidrs, kas tam kalpo par iemeslu – nevēlēšanās runāt par sevi vai pārmērīga vēlme izpētīt manu zīmi.

- Apakšējais aplītis pieder tev. Tas nav aizvērts un veido pusapli. Tāpat kā Gabriels, tu neesi apguvusi teleportāciju. –

- Kā, tavuprāt, mēs šeit parādījāmies? – Aizkaitināti jautāju. Kāpēc tas stulbais aplītis ir tukšs? – Tu pats teici, ka es mūs teleportēju šurp. Virtuves galds mans liecinieks. –

- Nejauša telportācija un apzināta teleportācija ir dažādas lietas. – Vīrietis nevērīgi nosaka, liekot manam garastāvoklim manāmi sašļukt. Maģija ir pārāk negodīga. Tagad man ir sajūta, it kā es uzstādītu kādu rekordu, taču tas netiek ieskaitīts.

- Līnijas ir šauriņas, kas uzreiz ļauj noprast, ka tu esi tikai apmācības procesa sākumā. –

Super. Paldies, Dominik, tu ļoti man palīdzēji un devi ticību saviem spēkiem.

Negodīgi!

- Tagad, kad tu esi izpētījis manu zīmi līdz sīkākajam milimetram, ir tava kārta. – Nosaku, uzlūkodama magu ar neslēptu smaidu. Viss notiekošais nav nemaz tik šausmīgs, kā vīrietis bija solījis. Es joprojām esmu dzīva.

- Varbūt citreiz. Mēs atnācām trenēties. – Dominiks, kā nolasījis manas domas (kas šajā dīvainajā pasaulē ir visai iespējams), attrauc un atkāpjas ar aizdomīgu prieku uz sejas. Es iekšēji nolamājos. Šis cilvēks ir laimīgs, ja vien skaidri zina, ka man tūliņ klāsies plāni.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

O, paštaisīta bilde emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion  emotion  emotion  emotion 

0 0 atbildēt