local-stats-pixel

Svešs mantojums | 241

Kopš atgriešanās no Seišelu salām esmu kavējusi skolu tik bieži, ka tas jau ir kļuvis aizdomīgi. Kad es aizsūtīju skolotājai ziņu par savu slikto pašsajūtu, viņa atbildēja :”Talija, vai tev ir nopietnas veselības problēmas, par kurām es nezinu? Vai man vajadzētu sazināties ar tavu mammu, lai par to parunātu?”

Ņemot vērā, ka kādreiz es biju no tiem skolēniem, kas -30 grādu salā vēl iet uz skolu, tamlīdzīga regulāra pazušana nevarēja nepievērst uzmanību. Par laimi, man izdevās pārliecināt skolotāju par savu dzīvotspējību un zvans mātei ir atcelts. Dominikam gan labāk pārstāt tamlīdzīgu manis laupīšanu, jo es neesmu droša, ka man izdosies atkārtot to pašu vēlreiz.

- Kā tev tas vispār galvā ienāca? – Dominiks nikni norūc, strauji izņemdams pagriezienu. Es drošības labad ieķeros mašīnas sēdeklī.

It kā jau ir forši, ka atradās cilvēks, kurš mani aizvedīs līdz pat mājām un man nenāksies iet kājām, tomēr šobrīd es ar lielāku prieku ietu 10km negaisa un zibens laikā, nekā atrastos vienā mašīnā ar Dominiku piecas minūtes. Vīrietis izgāž savas dusmas uz savu mašīnu, liekot tai izņemt straujus pagriezienus un braukt krietni ātrāk par atļauto ātrumu. Rodas iespaids, ka viņu nemaz nesatrauc avārijas iespējamība, kas ir visai neloģiski, ņemot vērā braucamrīka cenu. Viņš pats vispār to ir redzējis? Daudzi nogalinātu par to!

Nē, nē, nē, nedomā par slepkavībām. Dominiks jau tāpat ar savu nikno izskatu liek apšaubīt manas iespējas pārdzīvot šo dienu. Es jau esmu radusi pie viņa dusmām, taču šoreiz viņš tik tiešām ir izvests no pacietības.

- Es neizdarīju to speciāli, okey? – Izdvešu, lai arī lieliski apzinos, ka tas tikai vēl vairāk nokaitinās sarunas biedru. – Nav jau tā, ka es sēdēju un domāju par to, cik forši būtu uztaisīt viņas smadzenēs zemestrīci. –

Mans “mīļais” skolotājs uzzināja par Jolantas stāvokli viens no pirmajiem un, ļoti iespējams, ka tieši tas meiteni paglāba. Es nezinu, ko sadarīju, taču bez cita maga iejaukšanās viņa būtu nomirusi. Atlika Dominikam pieskarties cietušajai, viņai uzreiz kļuva vieglāk un lēkmei līdzīgais stāvoklis beidzās. Mans pārbīlis – nē. Es joprojām nespēju izmest no galvas redzēto un vainas izjūta mani grauž no iekšpuses. Manas neuzmanības dēļ cilvēks varēja nomirt.

- Tu varēji padomāt par to, ka kontroldarbiem ir jāgatavojas laicīgi, un līšana citu cilvēku galvās ir stulbākais no iespējamajiem variantiem! Tu maz apjēdz cik sarežģītas ir cilvēku smadzenes? Maza maģijas padeve un tu pataisi viņu par dārzeni līdz mūža beigām! Mentālo maģiju pārvalda tikai angļu klans un nevienam citam nevajadzētu pat apsvērt tādu iespējamību, saprati?! – Dominiks skaļi ievelk trūkstošo gaisu, lai turpinātu manis iznīcināšanu. - Dzirdi mani, Džozefīne? NEKAD, NEKAD NELIEN CITU CILVĒKU GALVĀS! –

Man vajag labu brīdi lai vienkārši atjēgtos un atgrieztu savu spriestspēju. Pirksti ir ieķērušies sēdekļa malās, bet rīkle šķiet pilnīgi pārkaltusi. Vīrietim labāk neaudzināt bērnus, ja vien viņš nevēlas, lai tie stostās. Līdz šim es uzskatīju, ka ar vārdiem mani neiebiedēt. Ņemu savus vārdus atpakaļ.

- Bet... – Iesāku un tūliņ apraujos. Cik gudri no manas puses būtu iesākt teikumu ar šo vārdu? Katrā ziņā ir jau par vēlu. Mašīna taču vēl turas uz ceļa, vai ne? Tātad Dominiks vēl nav sasniedzis savu vārīšanās temperatūru. – Gabriels izmantoja mentālo maģiju pret mani, lika apstāties, un es bez ilgas domāšanas to izdarīju. Arī tu to darīji. Tu mani apskāvi un pārbīlis uzreiz aizgāja. Šodien tu paglābi Jolantu... –

Kad es pieminu apskāvienu, vīrieša pirksti spēcīgāk aptver stūri, taču visādi citādi viņš paliek tikpat dusmīgs.

- Gabrielam bija milzīgas spēka rezerves un 45 gadu ilgs laiks, lai iemācītos tās lietot. Tev ir 17 gadu un piecgadnieka cienīgas prasmes maģijā. –

Ou, nu paldies par atbalstu, skolotāj.

- Gabriels bija izņēmums no likumiem, nevienam citam magam nebija tik daudz maģijas, lai uzdrīkstētos vispār ko tādu mēģināt. Viņš nevarēja darīt to, uz ko ir spējīgi magi no angļu klana, taču paši pamati viņam bija zināmi. – Dominiks izdveš, balsij mazliet nomierinoties.

- Un tu? Tu taču arī proti izmantot mentālo maģiju. – Atgādinu. Vīrietis klusē, nedegdams vēlmē atbildēt. Rodas iespaids, ka šī tēma nav noslēpums, bet gan kaut kas nepatīkams, kaut kas, par ko Dominiks nevēlas pat domāt.

- Nedomāju, ka tas kaut kā tevi skar. Vienkārši zini, ka nākamreiz es to tā neatstāšu. – Skolotājs īgni norūc. Nākamie vārdi skan tā, it kā viņš vairāk runātu pats ar sevi, nekā ar mani. – Goda vārds, dažreiz es nesaprotu kā vēl neesmu atņēmis tev maģiju. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tu netiec galā. Neviens tavā vecumā netiktu. Pat Gabriels nespēja līdz galam sevi savaldīt un ik pa laikam taisīja savam klanam pārsteigumus uzspridzinātu kalnu izskatā. –

Es klusēju. Uzspridzināja kalnus? Kādi tad pārmetumi man? Es neko tamlīdzīgu nedarīju!

- Tu vēl neesi atņēmis manas spējas, jo zini, ka es esmu stiprāka, talantīgāka un visādi citādi labāka par tevi. – Izdvešu, cenzdamās padarīt gaisotni mašīnā mazāk saspringtu. Man pat izdodas pasmaidīt. – Tu esi redzējis kā es žonglēju? Pasaule vienkārši nevar zaudēt tādu talantu. –

Dominiks neprot smaidīt, taču es manu, ka lūpu kaktiņš mazliet piepaceļas. Vēl viens mans talants – likt šai mūžīgi neapmierinātajai radībai smaidīt (ja to var uzskatīt par smaidu).

- Esam klāt. – Viņš pēkšņi nosaka, apstādinādams mašīnu pie manas mājas. Es pateicīgi izlecu no sava sēdekļa, ieelpojot vēso oktobra gaisu. Es kavēju kārtējo skolas dienu. Malacis, Talij, vienkārši malacis. Nav jau tā, ka Dominiks man atstāja izvēles iespējas, tomēr...

- Tu taču zini, ka man ir jāmācās, vai ne? – Jautāju, panākdama Dominiku. – Skolotāja domā, ka esmu ar kaut ko nopietni slima, un man negribētos, lai tas beigtos ar zvanu mātei. –

Vīrietis uzmet man īsu skatienu, pirms nogaidoši apstāties pie durvīm. – Tu esi slima. Parastam cilvēkam maģija ir kā slimība, kā parazīts. Vairums nenodzīvo pat pirmo dienu, tā izdedzina viņus no iekšpuses. –

Izvelkot atslēgas no kabatas, tās nodžinkst, mazliet apslāpējot skolotāja nākošos vārdus. Tie, šķiet, pat nebija adresēti man, drīzāk sev pašam. – Tevī ir jābūt kaut kam īpašam, ja jau izturēji tādu daudzumu. –

Es nebilstu ne vārda. Galvenokārt tādēļ, ka nezinu kā reaģēt. Lai mazliet slēptu savu mulsumu, es ņemos vērt vaļā durvis.

Liels ir mans pārsteigums, kad tās izrādās vaļā.

74 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt