Piedodiet, ka tik ilgi nebija daļas. Mans dators bija sabojājies ;_;
Ceru,ka kāds vispār lasa 
Nu ko tad jauku lasīšanu 
-Liz....-Pzīstama balss mani uzrunāja.
Es pavērsu ieroci uz puisi.
-Nu, kāda tagad ir sajūta, kad kāds uz tevi tēmē?-Brīdi man šķita, ka esmu sajukusi prātā.Tēmēju uz labāko draugu un smaidīju velnišķīgā smaidā.Ierocis spīdēja saules mestajos staros, bet Luiss izskatījās noraizējies. Acis bija sapampušas sarkanas, gluži kā meitenei pēc šķiršanās, šķita, ka Luiss ir zaudējis ko ļoti dārgu.
-Liz... noliec ieroci...-Viņš vēl jo projām elsoja, nespēdams atgūt elpu.
-Nē!-Es iekliedzos un satvēru ieroci ciešāk, gatava šaut,-Es neatgriezīšos tajā pretīgajā pagrabā!-Mans tonis nemainījās. Es aši paskatījos uz Miu. Meitenes acis bija lielas, viņa vēroja katru manu kustību un nenovērsa acis arī no Luisa.
-Liz, es negribu tevi vest atpakaļ, es atnācu parunāt,-Puiša elpa bija atgriezusies un viņš atkla runāja ierastajā tempā.
-Mums nav par ko runāt.-Es satvēru Mias roku un vilku viņu šosejas virzienā.
-Nē, Liz pagaidi!-Puisis vēl kliedza, bet man bija vienalga, es turpināju sekot mašīnu skaņām
Abas bijām veiksmīgi nonākušas līdz šosejai. Luiss kaut kur pazuda. Bet man bija vienalga, es gribēju mājās. Iekrist vecāku apskāvienos, un pateikt visu par māsu. Man pietrūka mūsu māja. Katrs sīkums, katra smarža ir īpaša. Un spriežot pēc plānā sniega kārtiņas, ziemassvētki, jau arī aizgājuši gar degunu.
Mani pārņem dusmas iedomājoties par māsu. Viņa melo vecākiem, un ir gatava novākt savu māsu, tikai dēļ naudas un slavas.
-Beidzot!-Mia iekliedzās. Mēs stāvējām uz šosejas, un gaidījām, ka kāda mašīna pestās un aizvedīs mūs mājās.
Pie mums piestāja mašīna, kurā sēdēja kāds vecs vecītis. Viņš izskatījās ļoti labsirdīgs, un labprāt uzņēma mūs mašīnā.
Ceļš uz mājām pagājā ātri, un nu es stāvu pie mājas durvīm. Viss ir kluss un mierīgs. Tikai vienā istabā deg gaisma. Manā istabā. Es lēnām virzīju roku zvana virzienā. Man likās, ka laiks ir apstājies. Pirksts pieskārās zvanam, un es dzirdēju šo pazīstamo melodiju, pēc kuras durvīs parādījās mamma. Viņa neizskatījās nobēdājusies ai priecīga. Bez emocijām, gluži kā robots. Viņa vienalcīgi uz mani paskatījās un tad durvis lēnām aizvērās.
Es biju šokā. Vai nu mamma mani neatceras, vai nu viņai ir pilnīgi vienalga via esmu dzīva, vai mirusi. Es apsēdos uz lieveņa un satījos uz kaimiņu mājām, kur redzēju laimīgu ģimeni pie televizora. Mamma, tētis, brālis, māsa. Es sāku raudāt. Manai ģimenei par mani ir vienalga es nevienam neesmu vajadzīga.
Un tad man aiz muguras atvērās durvis.
