local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 61

39 0

Kaut arī laupīšana solījās būt interesants piedzīvojums, un Mensona plāns iedvesa pārliecību, ka visam vajadzētu izdoties, Melno Rozi sirds dziļumos urdīja aizdomas, ka šī tomēr nav laba ideja. Viņa īsti nevarēja noformulēt, tieši kāpēc, bet no šī iekšējā nemiera atbrīvoties nespēja. Kaut gan, tas varēja būt arī tikai un vienīgi adrenalīna efekts pirms satraucošā notikuma.

Tā kā nekādu personisku attiecību ar tēvu meitenei vairs praktiski nebija, arī vainas apziņu viņa – vismaz pagaidām – nejuta. Gluži otrādi, gatavojoties akcijai, Melnā Roze centās sev atkal un atkal iegalvot, ka tēvs pats to vien būs pelnījis, izdodot tālu lētu un nožēlojumu dzelteno tenku žurnālu, un dzīvojot kā mietpilsonis, kuram interesē tikai darbs, nauda un ērtības. To, ka viņas pašas labklājība un ērtības, ko tā nodrošināja, izrietēja no minētā tenku žurnāla peļņas, meitene izlikās nemanām.

Mensonam, bez šaubām, bija izdevies pierunāt piedalīties pasākumā arī Cerberu un Agoniju. Melnā Roze nebija sevišķi iedziļinājusies, ar ko barvedis šo vajadzību bija pamatojis – cik nu viņa saprata, tad leģenda bija tāda, ka nākošo melno misi ir paredzēts noturēt baznīcā, bet nauda ir nepieciešama, lai varētu uzpirkt cilvēkus, kas varētu viņus ielaist baznīcā... un uzkopt to pēc melnās mises.

Meitenei gan šī leģenda likās diezgan stulba, bet lai vai kā, Cerbers un Agonija tai acīmredzot bija noticējuši, savukārt Mensons viņai bija pa kluso pačukstējis, ka gadījumā, ja izdosies nokārtot parādu ar donu Rudolfo, viņš patiešām pie pirmās iespējas novirzīs brīvo naudu tieši šim mērķim, lai patiesais laupīšanas mērķis nenāktu gaismā.

Viņi pāris dienas bija rūpīgi gatavojušies pasākumam – Mensons sadabūja ieročus, Cerbers un Agonija savukārt sagatavoja reperu apģērbu, kādu mēdza valkāt bandas no Graustu rajona – Mensonam bija ideja, ka jāmēģina aizdomas par laupīšanu virzīt tieši tajā virzienā, turklāt laupītāju apģērbam vajadzēja acīmredzami atšķirties no tām melnajām drēbēm, kādās parasti labprāt ģērbās četrotne pati – ja vien, protams, nebija pārāk karsts.

Vienu pēcpusdienu viņi bija izbraukuši ārā no pilsētas uz nomaļu, pamestu karjeru, kur mazliet patrenējās rīkoties ar ieročiem un pašaut par bundžām. Šis pasākums gan vairāk atgādināja izklaidi, nekā mērķtiecīgu treniņu.

Pasākumu atviegloja arī tas, ka Melnā Roze, saskaņā ar tēva noteiktajiem ierobežojumiem, nekad nebija vedusi draugus mājās – tas izslēdza risku, ka tēvs nejauši varētu kādu no laupītājiem atpazīt kaut vai pēc balss.

Vakarā pirms pasākuma Mensons bija nozadzis mašīnu, lai pēc laupīšanas varētu bez problēmām aizbēgt no notikuma vietas, neaiztiekot Melnās Rozes BMW.

* * *

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Melnā Roze, sekojot Mensona zagtajai mašīnai, iegrieza savu BMW ielā, uz kuras atradās tēva savrupmāja. Meitene piebremzēja un pagaidīja, kamēr Mensons noparkoja zagto mašīnu, un, paskrējis atpakaļ, iekāpa viņas BMW blakussēdētāja sēdeklī. Tad viņa turpināja braukt, iegrieza mašīnu pretī vārtiem un piespieda pogu uz tālvadības pults, lai atvērtu vārtus.

Melnā Roze nebija sajūsmā par to, ka viņai laupīšanā nāksies piedalīties ķīlnieces lomā – daudz labprātāk meitene būtu gribējusi būt laupītāju pusē, un Mensonam nācās apsolīt, ka, ja šī laupīšana izdosies, tad viņi noorganizēs vēl kādu, un tur, protams, varēs piedalīties arī Melnā Roze. Bet šajā reizē citas iespējas nebija – gluži vienkārši pārējie bandas dalībnieki nevarēja lepoties ar sevišķi turīgu vecāku esamību.

Iebraukusi mašīnu garāžā – arī šeit bija ar tālvadības pulti veramas durvis – Melnā Roze noslāpēja motoru, savukārt pārējie trīs jaunieši uzvilka klasiskās teroristu maskas, un, izejot no pieredzes kapličā, arī cimdus.

Izkāpusi no mašīnas, meitene piegāja no durvīm un uz koda atslēgas konsoles ievadīja pieejas kodu. Durvis atslēdzās, un četrotne devās iekšā mājā. Mājkalpotāja dzīvoja savās mājās un nāca pie Suaresiem agri no rīta, paliekot mājā parasti līdz pēcpusdienai, līdz ar to mājās, izņemot tēvu, nevienam citam nevajadzēja būt. Melnā Roze zināja, ka viņš mēdz darboties – droši vien strādāt, ko gan citu viņš varētu darīt? - savā kabinetā līdz vēlai naktij, tātad tēvam vēl vajadzēja būt nomodā, un tai pat laikā jau būt diezgan nogurušam.

Ejot uz kabinetu, Mensons sagrāba meiteni tā, kā filmās to parasti laupītāji vai teroristi dara ar ķīlniekiem, lai viss izskatītos pēc iespējas ticamāk.

Melnā Roze bezmaz vai skaitīja soļus līdz tēva kabinetam. Bija skaidrs, ka pēc tam, kad durvis uz to būs atvērtas, atpakaļceļa vairs nebūs.

Durvis bija klāt. Cerbers tās atvēra, Mensons rupji iegrūda Melno Rozi kabinetā un ienāca pats, tēmēdams uz viņas tēvu ar pistoli. Meitene pēc inerces pastreipuļoja pāris soļus uz priekšu, tomēr noturējās kājās. Tēvs, kurš sēdēja pie rakstāmgalda, aizvēra ciet metāla koferīti, ap kuru bija darbojies, un, rokas pacēlis, piecēlās kājās.

- Lūdzu nešaujiet! – Viņš uzrunāja laupītāju trijotni. Tēvs izskatījās tikai mazliet izbrīnīts, bet ne nobijies.

- Naudu! – Mensons pavēlēja. – Kur seifs?

- Kāds seifs? Par ko jūs runājat, jaunais cilvēk? – Tēvs atcirta, un pat Melnā Roze nesaprata, vai viņam tiešām nav seifa, vai viņš tikai ņirgājas par laupītājiem. Meitene sāka domāt, vai ir vispār redzējusi mājā seifu.

- Netēlo muļķi! – Mensons uzkliedza, sagrāba Melno Rozi aiz rokas un ar varu iesēdināja krēslā, kas stāvēja tēva rakstāmgalda šajā pusē. – Saitē viņu klāt! – Viņš pavēlēja Cerberam.

Cerbers izvilka no kabatas līmlentas rituli, kas jau laicīgi bija sagatavots šim nolūkam, un paklausīgi pielīmēja meitenes rokas un kājas pie krēsla. Mensons ar pašapzinīgu smīnu skatījās vīrietim acīs, Agonija stāvēja viņam blakus un arī tēmēja uz Melnās Rozes tēvu.

- Tēt, lūdzu! – Viltus ķīlniece ievaidējās, cenzdamās izklausīties pēc iespējas dabiskāk. – Man bail!

Tēvs sakoda zobus.

- Nu labi. – Viņš ierunājās un lēnām nolaida lejā vienu roku. – Tikai mieru! Un netēmējiet, lūdzu, visu laiku uz mani, tas nervozē. Un ir bīstami, nokritīs zemē kaut kas ar troksni, jūs nobīsieties un nejauši izšausiet. Tas ir tikai maks. – Izvilcis no kabatas, tēvs to uzskatāmi parādīja laupītājiem. – Paskatīsimies, kas man te ir.

Nolaidis lejā arī otru roku, tēvs brīdi parakņājās makā, izvilka no tā naudas žūksni un uzmeta to uz galda.

- Tur būs pāris simti dolāru. – Viņš teica. – Vairāk man nudien nav, es mājās skaidru naudu neturu.

- Tu ņirgājies par mani!? – Mensons iesaucās. Izvilcis no kabatas izlecošo nazi, viņš atvāza asmeni un pielika to Melnajai Rozei pie kakla. – Es skaitīšu līdz trīs. Viens!

- Tēt! – Meitene iekliedzās, šoreiz jau bailes neko daudz pietēlot nevajadzēja. Kaut arī viņa principā uzticējās Mensonam, sajūta bija diezgan neomulīga. – Lūdzu, lūdzu, izglāb mani!

Neraksturīgi sev, tēvs zem deguna noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, kas pēc intonācijas izklausījās kā lamāšanās.

- Nu labi. – Viņš teica. – Novāc nazi.

Mensons paklausīja, un Melnās Rozes tēvs pagriezās pret gleznu, kas stāvēja pie sienas virs viņa krēsla. Glezna – kāds pārsteigums! – izrādījās iestrādāta eņģēs un varēja tikt atvērta gluži kā durtiņas, aiz kurām nudien bija redzams seifs. Vīrietis nesteidzīgi, pat uzsvērti lēni sāka grozīt šifra atslēgas ritentiņus.

Mensons zaudēja pacietību vēlreiz.

- Pasteidzies, tirliņ. Es negribu te gaidīt visu nakti!

Agonija pienāca sinjoram Suaresam klāt un iebakstīja viņam revolveri vēderā.

- Dzirdēji? Nebremzē! – Meitene acīmredzami izmantoja situāciju, kad varēja kādam pavēlēt – un šādas iespēja viņai nudien negadījās bieži.

To, kas notika tālāk, Melnā Roze nebūtu varējusi iedomāties pat visļaunākajā murgā.

39 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt