Ieslēgusi krietnā skaļumā iemīļoto death metālu, Melnā Roze atvēra vairākus ziņu portālus un ņēmās lasīt ziņas. Nebija jau tā, ka tas, ko viņa izlasītu, kaut ko mainītu – meiteni gluži vienkārši urdīja ziņkārība.
Ziņas viņai sagādāja nelielu vilšanos – neko daudz vairāk par `šonakt nezināmi vandāļi izdemolējuši kapliču` Melnā Roze neizlasīja. Nu jā, vēl tur figurēja policijas viedoklis par to, ka vandāļi acīmredzot ir kaut kādi sātanistu kulta biedri, kā arī pesimistiski izteikumi par to, ka konkrētu aizdomās turēto nav.
Cita lieta bija fotogrāfijas no notikuma vietas, kas bija pievienotas rakstam – uz grīdas uzkrāsotā pentagramma, tukšais kaķa krātiņš un apgānītais krucifikss. Meitene apmierināti pasmaidīja, izbaudīdama savu slepeno mirkļa slavu.
Papriecājusies par fotogrāfijām, Melnā Roze vēlreiz vairākkārt pārlasīja ziņas: kaut arī publicētas vairākos ziņu portālos, tās praktiski atkārtoja viena otru burts burtā. Meitene pabrīnījās, kāpēc nevienā ziņā nav pieminētas notikuma vietā atrastās narkotikas – lai arī viņa nebija regulāra ziņu portālu kriminālhroniku sadaļu lasītāja, tomēr intuīcija teica, ka policija nevarētu nepieminēt tāda mēroga atradumu.
Vai varēja būt, ka policija narkotikas nebija atradusi? Diezin vai, tās atradās Mensona somā, un soma palika kapličā. Bija praktiski neiespējami, ka kāds no malas būtu ielavījies kapličā un savācis Mensona somu, kamēr policisti viņpus kapsētas žogam tvarstīja Cerberu un Agoniju. Vēl jo vairāk – pat Melnā Roze nebija zinājusi, ka Mensonam līdzi ir narkotikas, kur nu vēl kāds no malas... Tieši šī paša iemesla dēļ ārpus aizdomām bija arī Cerbers un Agonija. Ļoti nesaprotami.
Uzprasījās secinājums, ka narkotikas visdrīzāk pa kluso ir piesavinājušies paši policisti. Cita varianta īsti nebija.
Meitene palasīja arī komentārus pie ziņām, bet tie viņai ātri apnika. Un vispār, viņa saprata, ka ir aizsēdējusies: vajadzēja satikt Mensonu un padomāt, kā atrisināt viņa negaidīti uzradušos parāda problēmu.
* * *
Viņi satikās jauniešu iecienīta krogā, kurš allaž bija gandrīz vai pārpildīts un ļoti skaļš – gan ar mūziku, gan ar jauniešu sarunāšanos, gan ar citiem krogam raksturīgiem trokšņiem.
Kad Melnā Roze ieradās, Mensons viņu jau gaidīja, īsinādams laiku ar alus kausu. Meitene piesēdās viņam blakus un pasūtīja mohito.
- Nu, vai rīts ir gudrāks par vakaru? – Viņa pavīpsnāja, atcerēdamies, ko puisis bija teicis naktī.
- Vakars ir gudrāks par vakaru. – Viņš atjokoja. – Īsāk sakot, es parēķināju, cik varu sakasīt. Daudz par maz. Vajag izdomāt vēl kaut ko.
- Nu, es tev noteikti varu kaut ko piemest. – Melnā Roze piedāvājās. – Es gan neskaitīju, bet skaidrā kādus pāris tūkstošus varētu sakasīt. Vēl kaut ko varu izņemt no konta, bet ne baigi daudz. Man tēvs dod naudu, bet ne bezgalīgi daudz.
- Es varētu dabūt kādus pāris tūkstošus par mašīnu. – Mensons turpināja. – Bet ja es viņu pārdošu, palikšu kā bez rokām. Mans darbs tāds, ka bez mašīnas grūti. – Viņš iesmējās, tad piepeši apklusa un nopietni paskatījās uz meiteni. – Varbūt mēs varam pārdot tavu BMW? Tur sanāks kādi pārdesmit tūkstoši, arī vēl neatrisinās problēmu pilnībā, bet būs jau daudz tuvāk.
- Nezinu gan. – Viņa saknieba lūpas. – Tu, protams, man esi dārgāks par mašīnu, bet sasodīts, ja es viņu pārdošu, tad tēvs noteikti gribēs zināt, kāpēc. Stāstīt patiesību nevarēs. Un jaunu mašīnu es no viņa tik drīz vis nedabūtu, bet palikt pavisam bez mašīnas man arī negribētos.
- Princese ir pieradusi pie ērtībām! – puisis iesmējās, bet Melnajai Rozei nepatika tas, ko viņa saklausīja šajā jokā.
- Jā. – Viņa atcirta. – Un kas par to? Skauž?
- Vispār jā. – Mensons kļuva nopietns. – Es arī neatteiktos dzīvot tā, kā tu. Tad es droši vien nemaz nepārdotu preci. Kaut gan.. kas zina.
- Es arī negribu atteikties dzīvot tā, kā dzīvoju. – Meitene augstprātīgi paziņoja. – Jā, ir dažas neērtības, un tu zini, ka es esmu domājusi, lai nebūtu labāk izvākties un dzīvot atsevišķi. Bet... nē. Dzīvei greznā savrupmājā ir vesela kaudze priekšrocību.
- Ticu... labi, atpakaļ pie lietas. – Puisis novirzīja sarunu atpakaļ tēmā. – Tātad, legāli pārdot BMW nav variants. Bet pārdot to pa kluso un oficiāli pieteikt kā zagtu? Bet tad būs daudz mazāk naudas. Arī laikam nav variants.
- Nav gan. – Melnā Roze pamāja ar galvu. Vispār jau viņai šķirties no mašīnas it nemaz negribējās. Nevarēja būt, ka no situācijas nav izejas!
- Ir vēl viens variants. – Mensons neuzkrītoši paskatījās apkārt, vai kāds gadījumā nesēž pārāk tuvu un nevar nejauši dzirdēt sarunu. Bet nē, neizskatījās, ka kāds klausītos. Turklāt abi sazvērnieki sēdēja blakus, cieši piespiedušies viens otram, runāja paklusām un no malas izskatījās pēc diezgan tipiska pārīša. Kādi viņi būtībā arī bija.
- Tev varbūt arī nav ļoti daudz naudas. – Puisis turpināja. – Bet tavam tēvam ir. - Uz ko tu velc? – Meitene saspringa.
- Mēs varētu aplaupīt tavu tēvu.
Melnā Roze gandrīz vai aizrijās ar mohito un paskatījās uz Mensonu ar WTF skatienu. Viņai vajadzēja krietnu mirkli, lai šo ideju sagremotu.
- Kā tu domā, ja mēs ierastos pie tevis ar tevi kā ķīlnieci, vai tēvs nebūtu gatavs šķirties no kāda sotaka štuku? – Viņš tikmēr turpināja. – It īpaši, ja mēs piedraudētu tev nodarīt pāri?
Meitene paraustīja plecus. Tiešām, kā tēvs šādā situācijā rīkotos? Spriežot pēc kinofilmās redzētajām klišejām, viņam, bez šaubām, vajadzētu būt gatavam atdot pilnīgi visu, lai tikai pasargātu savu meitu. Bet vai viņas tēvs tā darīs?
Jā, tēvs nežēloja naudu, lai Melnā Roze varētu dabūt visu, kas iekārojies, jau kopš agras bērnības. Bet vai viņam meita patiešām rūpēja? Meitene nespēja atbildēt uz šo jautājumu.
Kad Melnā Roze bērnībā bija slimojusi, gan pirms, gan pēc mātes nāves viņu bija kopusi mājkalpotāja Marija. Ja bija nepieciešams, tēvs varēja noalgot labākos pieejamos ārstus, bet nekad nepainteresējas, kā meitene jūtas.
Vētrainajos pusaudžu gados tēvs nebija viņai aizliedzis tusēt un blandīties apkārt, atšķirībā no daudzu citādu vienaudžu vecākiem. Gluži otrādi, tēvs šajā laikā bija īpaši noalgojis šoferi, kuru Melnā Roze varēja izsaukt pēc vajadzības lai, piemēram, nakts vidū nokļūtu mājās no ieilguša baļļuka. Nebija aizliedzis draudzēties ar puišiem, tikai neļāva viņus vest mājās.
Viņš nebija sevišķi interesējies, kā meitai veicas mācībās skolā, atcerēdamies par to vien tad, ja skolotāja izteica aizrādījumus par Melnās Rozes sekmēm vai uzvedību vecāku sapulcēs. Tad pirmajā gadījumā uz laiku varēja parādīties arī privātskolotājs, bet otrajā – uz laiku ierobežoties kabatas nauda.
Kad meitene pabeidza vidusskolu un sasniedza pilngadību, tēvs viņai uzdāvināja BMW automašīnu un ar to arī praktiski pārtrauca par meitu interesēties, atskaitot materiālās uzturēšanas jomu. Nekādas gan vienošanās par to nebija, tēvs vienkārši reizi mēnesī pārskaitīja Melnajai Rozei uz bankas kontu noteiktu naudas summu.
- Mosties! – Mensons viņai piebukņīja ar elkoni un pārtrauca meitenes atmiņu un pārdomu plūdumu. – Par ko aizsapņojies?
- Es kā reiz domāju par jautājumu, ko tu man uzdevi. – Viņa attrauca. – Es nezinu, kā viņš rīkosies.
- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt. – Puisis aizsmēķēja cigareti, viņam likās, ka tas šajā momentā ir svarīgi autoritātes celšanai. – Un zaudēt mēs neko nevaram. Jāizdomā tikai, kā likt viņam domāt, ka tevi spīdzinām, patiesībā nenodarot tev pāri. Un ja tu viņam lūgsies, lai viņš tevi izglābj, tu tiešām domā, ka tas nenostrādās?
- Varbūt arī nostrādās... – Meitene sekoja viņa paraugam.
- Nu tad izlemts. Sākam štukot. – Mensons paziņoja.
- Divatā? – Melnā Roze iestenējās.
- Sāksim štukot divatā. Viss ir kārtīgi jāizdomā. Bet uz pasākumu, protams, piesaistīsim arī Cerberu un Agoniju.
- Tu stāstīsi viņiem, kāpēc tev vajag naudu? Diez vai viņi uz to parakstīsies teivs dēļ. – Viņa šaubījās.
- Par to nesatraucies. Es izdomāšu veidu, kā viņus pierunāt.
