- Velns! – Pedro piepeši iesaucās, un arī Melnā Roze ar acs kaktiņu uz sekundes simtdaļu pamanīja kaut ko lielu un masīvu, kas nez no kurienes uzradās kreisajā pusē un ar spēku ietriecās dona Karlosa bruņotās mašīnas sānos.
Trieciens sadrebināja visu mašīnas konstrukciju un tajā sēdošos, priekšējā logā ierastā ceļa vietā nez no kurienes uzradās un milzīgā ātrumā strauji tuvojās zaļa masa, bet skatu aiz loga, pie kura meitene sēdēja, vispirms pārņēma debesis, un jau pēc mirkļa tās daļēji aizsedza koku un krūmu zari un lapas.
Melnā Roze vēl nebija līdz galam sapratusi, kas notiek, kad sekoja vēl viens trieciens, kas parāva meitenes ķermeni uz priekšu un, ja nebūtu drošības jostu, tas noteikti būtu izsmērējis viņu pa šofera sēdekļa atzveltnes aizmuguri. Abiem priekšā sēdošajiem izsprāga gaisa spilveni, un mašīna beidzot apstājās, nokritusi uz labajiem sāniem. Telefons izkrita no Melnās Rozes rokām un aizlidoja kaut kur uz priekšu, bet viņa pati palika daļēji karājoties drošības jostās.
Troksnis, ar kādu bija notikusi avārija, nebeidzās, bet piepeši kļuva daudz skaļāks un tikai pēc tam, kad strauji viens pēc otra nobūkšķēja vairāki sprādzieni, meitene beidzot saprata, ka kaut kur ārā – droši vien uz ceļa, no kura viņu mašīna bija noskrējusi – kāds šauj. Turklāt šāvējs nav viens, bet viņu ir daudz, un viņiem ir ne tikai automātiskie ieroči.
- Visi dzīvi? – Arī atjēdzies no avārijas, narkobarons vispirms steidzās novērtēt situāciju. Abi priekšā sēdošie apstiprinoši atsaucās, un dons Karloss ieklausījās šaušanas skaņās. – Sasodīts, tomēr slēpnis! Nu cerēsim, ka mūsējie tiks ar to galā. Mums pagaidām šeit nekas nedraud!
Viņam par atbildi kaut kur pa kreisi un aiz muguras norībēja vēl viens sprādziens. Lai cik Melnā Roze arī mēģinātu skatīties pa savu logu, neko no tā, kas notika uz ceļa, viņa nevarēja saskatīt.
- Šef, es jūsu vietā nebūtu tik drošs. – Djego ierunājās. – Mūsējiem nekā šitā sprāgstoša nav.
- Pie velna! Pedro, izlien ārā un paskaties, kas tur ellē ratā notiek! – Šefs nokomandēja un ķērās pie telefona. – Es tikmēr mēģināšu sazvanīt Enriki. Djego, tu zvani Alfonso!
- Sinjor Karlos, mani var nošaut! – Pedro iebilda. – Varbūt tomēr pagaidam šeit drošībā?
Paskatījies uz viņu ar neapmierināti niknu skatienu, dons Karloss izvilka zeltītu revolveri un pavērsa to pret Pedro.
- Ja tu nelīdīsi ārā, es tevi nošaušu pats! – Viņš nošņāca.
Pedro, izmisīgi nopūties, mēģināja atvērt durvis, bet tas izrādījās pārāk smagas.
- Atver logu un lien ārā pa to! – Noskatījies viņa neveiksmīgajos mēģinājumos, Djego ieteica – izskatījās, ka pa telefonu ne Enrike, ne Alfonso neatsaucās. Šaušana ārā joprojām turpinājās, bet arvien mierīgāk un mierīgāk.
Acīmredzot mašīnas elektroiekārtas joprojām darbojās, jo Pedro bez problēmām atvēra logu. Atsprādzējies no drošības jostām, viņš iekārtojās vertikāli un sāka rāpties pa logu ārā.
- Uzmanīgāk ar kājām! – Djego aizrādīja, jo Pedro atradās virs viņa un Pedro bija grūti atsperties ar kājām tā, lai nejauši neuzkāptu resnītim virsū.
- Enrike neatbild! – Dons Karloss neapmierināti noņurdēja balsī, kas nevēstīja neko labu.
- Alfonso arī ne. – Djego atsaucās.
- Velns! – Narkobarons vēlreiz nolamājās.
Melnā Roze pa savu logu redzēja, kā Pedro, gluži kā no lūkas izrāpies caur logu, nostājas uz mašīnas durvīm un, laikam lai labāk redzētu, pieceļas kājās...
...un jau pēc mirkļa, neredzama spēka triekts, noveļas zemē pa kreisi – starp ceļu un mašīnas apakšu. Pats noleca? Vai tika nošauts? Kas to lai zin...
- Kas tur ar Pedro? – Djego painteresējās – no viņa vietas notikušo noteikti nevarēja redzēt labāk, nekā no Melnās Rozes sēdvietas. Meitene diezgan uzreiz saprata, ka jautājums ir domāts viņai.
- Nokrita. – Viņa atbildēja. – Nezinu, kāpēc.
- Šef, manuprāt mums vajadzētu laisties prom. – Resnais paziņoja. – Tas, kas te notiek, vairs neizskatās labi.
- Jā, Djego, laikam nav variantu. – Dons Karloss piekrita. – Pret lodēm šī mašīna mūs droši pasargātu, bet ja nu viņiem ir spridzekļi vai RPG? Kaut kas tāds viņiem noteikti ir. Soledada, taisi vaļā savu logu, sprādzējies vaļā un lien ārā. Tikai necelies kājās, lien kā čūska uz mašīnas un uzreiz lejā!
Ko tur daudz domāt... Viss bija skaidrs. Ārā bija bīstami, bet palikt mašīnā visdrīzāk nozīmēja nonākt slazdā, bet to nu viņa noteikti negribēja. Meitene no filmām zināja, kas ir RPG – tā mēdza saukt prettanku raķešmetēju, un viņai it nemaz nebija pārliecības, ka dona Karlosa bruņotā mašīna varētu izturēt tādu trāpījumu.
Melnā Roze, ne vārda neteikusi, atvēra logu un, ar kreiso roku iekrampējusies rokturī virs durvīm, ar labo atsprādzēja drošības siksnu. Lai nenokristu lejā, nācās ar labo kāju atsperties pret Djego sēdekļa atzveltni un pēc tam, kad izdevās atsprādzēties, ar kreiso meklēt atbalstu kaut kur lejā, dona Karlosa rajonā.
- Ei, uzmanīgāk ar kājām! – No apakšas atskanēja likumsakarīgs kliedziens, bet meitene uz to sevišķi neiespringa. Atspērusies, viņa izbāza galvu un plecus caur logu, ar rokām pieķērās pie mašīnas apakšmalas un lēnām vilkās ārā. Viena kāja, tad otra – klausot padomu, Melnā Roze palika guļus uz māšīnas sāniem, kas tagad bija kļuvuši par jumtu, un, sagriezusies sāniski, laidās gar mašīnas apakšu ar kājām pa priekšu lejā. Tas nemaz nebija tik grūti, kaut arī neviens lāga viņai nebija palīdzējis, tikai drēbes gan noslaucīja gan eļļu, gan putekļus, gan dubļus, kas biezā slānī klāja mašīnas apakšu.
Nonākusi atkal uz cieta un pareizā virzienā orientēta pamata, meitene apskatījās apkārt, un viņas skatiens apstājās pie Pedro, kurš nekustīgi gulēja zemē turpat blakus ar sašķaidītu galvu. Šaušana ar apdullinošu troksni joprojām turpinājās, likās, ka tā skan apmēram no turienes, kur mašīna bija sadūrusies ar kaut ko, kas bija izraisījis tās novirzīšanos no ceļa un nonākšanu, ja tā var izteikties, grāvī.
Pēc mirkļa Melnajai Rozei, tieši tādā pašā veidā, kā šeit bija nokļuvusi viņa, piebiedrojās arī dons Karloss, kurš savam cienījamajam vecumam izrādījās gana žirgts esam.
Ieraudzījis Pedro līķi, viņš saērcināts nospļāvās.
- Idiots! Nu, kur tas Djego kavējas?
Intensīvās šaušanas apdullināta, Melnā Roze pat nepamanīja, kā viņiem piepeši blakus uzradās vēl viens cilvēks. Seja likās redzēta – pareizi, tas taču bija viens no dona Karlosa miesassargiem, kas bija atradušies viņam klāt gan restorānā, gan ofisā. Tagad vīrieša uzvalks bija netīrs, izvārtīts pa zemi un aplipis ar zāli un lapām, bet viņa kreisā roka, noplūdusi asinīm, kuras sūcās no caurumiem audumā augšdelmā pleca tuvumā, nekustīgi karājās gar sāniem. Labajā ar asiņainiem pirkstiem vīrietis žņaudza automātisko ieroci.
- Sinjor Karlos, katastrofa. – Viņš ierunājās. – Izskatās, ka mūsējie ir gandrīz pilnībā iznīcināti, es jums silti iesaku taisīties no šejienes pēc iespējas ātrāk prom!
- Djego, ātrāk! – Narkobarons, ar vienu ausi noklausījies ziņojumu, steidzināja savu palīgu. – Ko tu tur vari tūļāties!
Melnā Roze pacēla acis un ieraudzīja resnīti, kurš ne pārāk veiksmīgi mēģināja līst ārā pa logu. Izskatījās pat, ka viņš ir iesprūdis.
- Ā, sinjorita, es atradu jūsu telefonu! – Viņš pameta Melnajai Rozei viņas telefonu, kurš mašīnai avarējot, bija izkritis viņai no rokām un aizlidojis kaut kur uz mašīnas priekšu. – Es tūlīt...
...kaut kas pretīgi nopļekstēja un meitenei sejā iecirtās kas slapjš un silts. Kad viņa, riebumā viebdamies, ar roku noslaucīja no sejas to, kas izrādījās sarkanīgi pelēks, biezs šķidrums ar bālganām lauskām pa vidu, skatienam atklājās Djego ķermenis, nekustīgi sagumis uz priekšu ar tukšu galvu... burtiskā nozīmē. No tukšuma pilēja tumšas, biezas asinis... Melnā Roze steidzīgi novērsās, lai viņai nepaliktu slikti. Pacēlusi zemē nokritušo telefonu, viņa to steidzīgi iebāza kabatā.
- Snaiperis. – Miesassargs komentēja, ar veselās rokas piedurkni noslaucījis asinis un smadzenes no sejas. – Mūs viņš neredz, pretējā gadījumā šejieni apšaudītu daudz vairāk. Šef, nekavēsimies. Es domāju, ka visdrošākais virziens ir tur. – Viņš pamāja galvu uz priekšu aiz mašīnas – taisni un pa labi prom no ceļa, pa kuru viņi bija braukuši.
- Piesedz mūs! – Atsaucās dons Karloss, un, saķēris Melno Rozi aiz rokas, pieliecies ātrā solī devās norādītajā virzienā.
