local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 42

33 0

Līdz mašīnām – Melnās Rozes BMW un Mensona kraisleram, kas stāvēja noparkotas pie kāda naktskluba – viņi abi nonāca bez kādiem īpašiem starpgadījumiem. Sarunas pa ceļam nebija vedušās, daļēji tāpēc, ka bija bail lieki pievērst sev uzmanību, daļēji tāpēc, ka nevienam nebija arī nekas daudz sakāms.

Vietas izvēli mašīnu atstāšanai bija noteicis tas, ka pārpildītajā stāvvietā tām nevajadzēja ne ar ko īpaši izcelties.

Tuvojoties stāvvietai, jaunieši notrauca no apģērba vismaz vairumu smilšu, kurās viņi bija iedzīvojušies, krūmājā slēpjoties no policijas.

- Cik tev tur tās preces bija? – Melnā Roze painteresējās, kad viņi bija apstājušies pie mašīnām uzsmēķēt.

- Divi kilogrami. – Mensons izpūta dūmus. – Naudā tas ir ne vairāk ne mazāk kā 80 štukas. Nedēļas laikā. – Viņš sirdīgi nospļāvās. – Dons Rudolfo nekādu pagarinājumu nedos.

Meitene labi zināja, ka draugam tik daudz brīvas naudas nav. Pat ne tuvu tik daudz.

- Man vajadzēja iedomāties, ka tā varētu notikt, un uztaisīt sev uzkrājumu. – Mensons pukojās. – Sasodīts, tagad ir daudz par vēlu. Ko lai dara?

- Cerbers bēgot nevarēja paķert tavu somu? Varbūt ir vērts viņam piezvanīt un pajautāt?

- Diez vai, viņš nezināja, kas man ir somā. Un lai tā arī paliek, par šo notikumu nevienam nav jāzina.

- Varbūt piezvanīt viņiem vienkārši tāpat? Un par somām var pajautāt it kā starp citu. Ja nu tomēr...

- Nu labi. – Puisis negribīgi piekrita. Sadabūjis telefonu, viņš ņēmās zvanīt. Saruna bija īsa un kodolīga, un no aprautajām frāzēm Melnā Roze pati saprata, ka neviena soma, atšķirībā no cilvēkiem, nav izglābusies no policijas.

- Ko tu domā darīt? – Jautājums bija lieks un pagaidām neatbildams, bet tas meitenei tik un tā izlauzās pār lūpām, kad Mensons bija pabeidzies sarunu, bet viņa - savu cigareti.

- Nezinu. Būs jāpadomā, bet ne tagad. Rīts gudrāks par vakaru. – Mensons nometa zemē izsmēķi. – Piedāvāju pagaidām par to aizmirst. Turklāt mums izpalika orģijas, bet to vēl var paspēt labot. Un vajag labot! – Viņš aplika roku meitenei ap pleciem un ar lūpām pieskārās viņas ausij.

- Mmm, izklausās labi. – Viņa aizvēra acis. – Braucam pie tevis?

- Nav jau citu variantu. Tev taču tēvs neļauj vest mājās svešus cilvēkus, vai ne? Kaut arī tu esi pilngadīga un es tev nebūt neesmu svešs.

- Nepukojies nu, tu zini, ka tīšām salekties ar tēvu es negribu.

- Protams, es tavā vietā arī negribētu. – Mensons iesmējās un viņi uz brīdi savienojās skūpstā.

* * *

- Labrīt, sinjorita Soledada! – Kad Melnā Roze, pamodusies agrā pēcpusdienā, pēc dušas ienāca ēdamtelpā, mājkalpotāja viņu jau iztapīgi gaidīja. – Ko varu piedāvāt brokastīs?

- Marija, cik reizes esmu lūgusi tevi nesaukt mani tā? – Meitene atcirta. Viņa ienīda savu vārdu, tas tik ļoti neatbilda viņas pieņemtajai, kaut arī pagaidām vēl ne publiski atklātajai sātanistes identitātei. – Ja nekādi nevari atbrīvoties no šī ieraduma, vari teikt `sinjorita Suaresa`, bet vārdā, lūdzu, ne. Esi tik laipna. Un uzvāri man kafiju latē, brokastu pārslas ar pienu es atradīšu pati.

- Piedodiet, sinjorita! – Marija steidzās atvainoties. – Es cenšos atcerēties, bet gadi prasa savu.

- Centies labāk. – Melnā Roze iebēra bļodiņā pārslas un aplēja tās ar pienu. – Mašīnu Migels iztīrīja? – Migels bija Marijas dēls, bezdarbnieks labākajos gados, kurš laiku pa laikam piestrādāja gadījuma darbus Suaresu savrupmājā.

- Jā, viņš saņēma īsziņu, mašīna iztīrīta. Jūsu drēbes ir izmazgātas un zābaki notīrīti. Te būs kafija latē, kā lūdzāt.

- Lieliski. – Meitene brīdi baudīja brokastis un kafiju klusējot.

- Vai tev nekas darāms nav? – Viņa piepeši piefiksēja, ka Marija nekur netaisās iet un stāv turpat ēdamistabā. Mājkalpotāja izskatījās par kaut ko noraizējusies un nervozi žņaudzīja rokas. – Ko tu gribi?

- Atvainojiet, sinjorita Suaresa, bet es raizējos par jums. – Sieviete izstomīja. Likās, ka šie vārdi viņai nāk grūti. – Labi audzinātām sinjoritām neklātos nez kur dauzīties apkārt pa naktīm un vārtīties pa zemi.

- Nu vispār jau nav tava darīšana, kur un ko es daru. – Melnā Roze augstprātīgi atbildēja.

- Man vienkārši negribas, lai jums notiktu kas slikts. – Marija iešņukstējas, un nebija tālu līdz tam, ka viņa sāktu raudāt. – Sinjorita, es pie sinjora Suaresa strādāju jau vairāk nekā 20 gadus. Jūs man esat gandrīz kā pašas bērns. Un šajos laikos pa naktīm dauzīties apkārt ir ļoti bīstami! Šonakt pat kaut kādi vandāļi izdemolējuši kapliču vecajos kapos, no rīta stāstīja ziņās pa televizoru. Sazīmējuši kaut kādas sātana zīmes, gribējuši upurēt kaķi! Drīz jau viņi lauzīsies iekšā arī baznīcās, lai tās apgānītu, un sāks upurēt cilvēkus! Nu, vai jūs tagad saprotat mani?

Meitene nezināja, kā īsti reaģēt. No vienas puses viņu šīs rūpes smīdināja, it īpaši nakts notikuma kontekstā. No otras puses, tas bija satraucoši, un gribējās pašai pēc iespējas ātrāk ieskatīties ziņu portālos, lai redzētu, ko par to stāsta žurnālisti. Un jā, Mensons patiešām nebija slēpis, ka perspektīvā grib ielauzties baznīcā un nonākt arī līdz cilvēku upuriem. Kaķis derēja iesākumam, bet bija tikai loģiski, ka Tumsas Valdnieks ar laiku gribēs aizvien vērtīgāku un vērtīgākus upurus.

- Es tiešām nespētu pārdzīvot, ja ar jums notiktu kas slikts, sinjorita Suaresa. – Marija turpināja savus runas plūdus. – Un es nespētu piedot sev, ka neesmu darījusi pietiekoši, lai jūs no tā pasargātu. Bet nedomājiet, lūdzu, sinjorita, ka gribu jūs kā ierobežot! Nekādā gadījumā! Es tikai gribu lūgt jūs būs uzmanīgai, un es lūdzu un lūgšu par jums dievu, lai viņš un svētā jaunava Marija jūs pasargā no šīs pasaules ļaunuma. Nudien, mana sirds salūzīs, ja ar jums notiks kas ļauns, sinjorita Soledada!

Ja vārdu plūdums jau bija sācis kaitināt Melno Rozi vienkārši kā uzmācīgs troksnis, tad uzrunāšanā vārdā bija pēdējais piliens. Meitene dusmīgi nostenējās un, pastūmusi galda malas virzienā bļodiņu ar brokastu pārslu un piena atlikumu, ļāva tai nokrist uz flīzētās grīdas. Bļodiņa saplīsa, lauskas, pārslas un piens pašķīda uz visām pusēm.

- Ups! – Viņa atklāti tēlotā izbrīnā pavilka uz augšu uzaci. – Man liekas, ka kādam te ir uzradies jauns darbs. – Sagrozījusies krēslā, viņa saslēja kājas uz blakus krēsla. – Un ja tu turpināsi pārāk daudz muldēt, es parūpēšos, lai darba – turklāt ne sevišķi vajadzīga – būtu vēl vairāk.

Marija, neko neatbildējusi, paņēma slotu un ņēmās sakopt netīrību. Melnā Roze, malkodama kafiju latē, vēroja, kā mājkalpotāja strādā.

- Marija! – Meitene ierunājās. – Es tā iedomājos... pieņemsim, ja es būtu bijusi starp vandāļiem, kas izdemolēja to kapliču, un tu to atklātu. Vai tu mani nodotu, teiksim, tēvam vai policijai?

Padzīvojusī sieviete apstājās un paskatījās uz Melno Rozi ar apjukušu skatienu.

- Nu, drošāk, es gaidu godīgu atbildi! – Meitene pavīpsnāja.

- Nē, noteikti nē. – Marija, tikusi pāri acumirkļa apjukumam, noteikti atbildēja. – Piedodiet, sinjorita Suaresa, es lūgtu par jums dievu, lūgtu jūs pārdomāt savu rīcību un tā vairs nedarīt, bet es noteikti nenodotu jūs. Jūsu tēvs ļoti labi izturas pret mani, un nodot jūs būtu tas pats, kas nodot viņu, es to nekad nedarītu, dievs ir mans liecinieks.

- Labi. – Melnā Roze pamāja ar galvu. – Ticu. Vari turpināt strādāt.

Mājkalpotāja tomēr vēl minstinājās.

- Atvainojiet, sinjorita... bet... jūs taču neesat tur iesaistīta?

- Nē, protams, neesmu. – Meitene sameloja. – Es tikai tāpat pajautāju.

- Paldies dievam! – Marija uzelpoja un likās, ka viņa ir gatava apskaut Melno Rozi, kura pēc šādas tuvības nebūt neilgojās. Mājkalpotāja pabeidza sakopt grīdu, meitene tikmēr bija dadzērusi kafiju latē un devās atpakaļ uz savu istabu, degdama nepacietībā iepazīties ar ziņu par izdemolēto kapliču.

33 0 2
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion Tā neko.emotion  

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt