- Viņi ir ieradušies pie mums? – Melnā Roze satraukti paskatījās uz Mensonu, - vai arī tā ir sagadīšanās?
- Nezinu. Jāpaskatās. – Puisis atbildēja un devās uz tehniskās telpas durvīm. Tā kā kapličas fasāde ar galvenajām durvīm atradās pret ieeju kapsētā, bija zināmas cerības pamest kapliču pa caur tehnisko telpu nemanītiem.
- Klusu! –Mensons uzšņāca Melnajai Rozei, kura, ziņkārības dzīta, steidzās viņam pakaļ. – Bet jūs abi pagaidām pavaktējiet kaķi, ja vajadzēs bēgt, es došu ziņu.
Izlavījušies klusām ārā – un Mensonam tas izdevās daudz labāk, nekā Melnajai Rozei – jaunieši uzmanīgi palūrēja ap stūri un neviļus sarāvās bailēs: no ieejas puses strauji tuvojās divi šaudīgi kabatas bateriju gaismas kūļi. Šaubu nebija – policisti ātrā solī nāca uz kapliču, un nebija vairs tālāk par simts metriem.
- Bēgam! – Mensons nočukstēja un devās atpakaļ. Nonācis pie tehniskās telpas durvīm, viņš mēģināja klusām brīdināt pārējos, bet tas laikam sanāca pārāk skaļi, jo no policistu puses atskanēja sauciens: - Stāt! Policija!
- Laižamies! – Mensons iekliedzās pilnā balsī, lai būtu drošs, ka Cerbers un Agonija arī viņu sadzirdējuši. Nekavēdamies vairs ne mirkli, puisis metās skriet prom no policistiem, un Melnā Roze sekoja viņa paraugam.
Kabatas bateriju staru kūļi kļuva vēl šaudīgāki – šaubu nebija, arī policisti bija sākuši skriet.
Melnā Roze skrēja, cīnoties ar vēlmi atskatīties, lai redzētu, vai arī Cerbers un Agonija ir paspējuši izmukt no sprosta, tomēr tas bija pārāk bīstami. Jau tā vajadzēja koncentrēt visu uzmanību zem kājām, lai nejauši nepakluptu, un viņai negribējās ne nokrist un sāpīgi sasisties, ne arī nonākt policijas rokās.
Mensons, pirmais nonācis pie akmeņu žoga, apstājās un, gaidīdams, kamēr Melnā Roze pārvarēs pēdējos metrus līdz žogam, novērtēja situāciju aiz meitenes muguras. Tad, gluži tāpat kā turpceļā, arī tagad izveidoja no plaukstām kāpsli, un, kad Melnā Roze uz tā pakāpās, uzmeta meiteni uz žoga gandrīz ar sviešanu.
- Aiz žoga sadalāmies! - Piezemējoties uz žoga, viņa dzirdēja Mensonu dodam rīkojumus. – Mēs pa labi, jūs pa kreisi!
Melnie džinsi nepasargāja meitenes kājas no nobrāzumiem, kādos viņa iedzīvojās, rāpdamās pāri žogam. Melnā Roze tīri intuitīvi saprata, ka `mēs pa labi` attiecas uz viņu un Mensonu.
Puisis bija veiklāks un, kaut arī sāka kāpt vēlāk nekā meitene, otrā pusē piezemējās pirmais.
- Aiziet, aiziet! – Viņš steidzināja, un, tiklīdz Melnā Roze bija pāri žogam, tā saķēra meiteni aiz rokas un ātrā solī veda prom pa taciņu, kas gāja paralēli žogam un pa kuru viņi iepriekš bija uz kapsētu atnākuši. Skriet šeit nevarēja, jo taciņa bija daudz nelīdzenāka nekā celiņi kapsētā, un risks paklupt un stipri sasisties – daudz lielāks.
- Tagad lejā! – Mensons čukstus nokomandēja, kad viņi nebija nogājuši vēl ne pārdesmit soļu, un pats strauji pagrieza pa kreisi, uz ērkšķainiem krūmiem apaugušu nogāzi, kas veda lejup. – Un klusu!
Izvairīdamies no krūmiem, viņi nokāpa, pareizāk sakot, nošļūca vairākus metrus lejup. Īstajā brīdī, jo augšā, vietā kur pirms neilga brīža viņi paši bija rāpušies pāri žogam, jau spīdinājās kabatas baterijas un skanēja klusinātas lamas.
Mensons pieplaka tuvāk sausajai zemei aiz krūma un pievilka Melno Rozi sev tuvāk.
- Nekusties! – Viņš čukstēja pavisam klusu. Meitene viegli, viegli pamāja ar galvu, un cerēja, ka policisti, ja arī pienāks tuvāk, tomēr nedzirdēs, kā dauzās viņas sirds.
Augšā kabatas baterijas paspīdinājās pa taciņu gan šajā virzienā, gan uz otru pusi. Melnā Roze sastinga un aizturēja elpu.
- Re kur viņi ir! – Augšā atskanēja sauciens, kuram sekoja neiztrūkstošais: - Stāviet, nelieši! Policija! – Un kabatas bateriju gaismas aizšaudījās uz otru pusi, kur pirmīt bija aizskrējuši Cerbers un Agonija.
Mensons atviegloti uzelpoja, un arī Melnā Roze dziļi ieelpoja. Briesmas bija garām.
Piepeši Mensons saspringa.
- Soma! – Viņš nočukstēja. – Nolāpīts, es tur atstāju somu.
Meitene paskatījās uz viņu ar neizpratnes pilnu skatienu.
- Kas par to? Man somā nekā cita, izņemot sveces un krāsu bundžu, nebija. Klau... vai uz krāsu bundžas varēja palikt mani pirkstu nospiedumi? – Viņa arī satrūkās no šīs domas.
- Domāju, ka jā. – Mensons atbildēja. – Bet šī jau nav slepkavība, diez vai tos tur meklēs.
- Nākošajā reizē vajadzēs vilkt cimdus. – Meitene secināja.
- Liecies mierā ar niekiem! – Viņš attrauca. – Pag, kuš uz brīdi!
Apklusuši, viņi brīdi ieklausījās naktī. Bija iestājies gandrīz tikpat spocīgs klusums kā tad, kad viņi bija ieradušies pie kapličas.
- Man somā bija prece. – Mensons iečukstējās. – Es kā reiz pirms pasākuma paņēmu un nesanāca nekur pa ceļam nolikt. Turklāt es iedomājos, ka ar Sātana svētību tā varētu pārdoties daudz labāk. – Viņš paslējās augstāk un ar acīm ieurbās virzienā, kur bija aizgājuši policisti. – Sasodīts, vajadzētu aizskriet tai pakaļ. Varbūt es paspētu, pirms viņi atgrieztos...
- Tu padirsi preci? – Melnā Roze izbrīnījās. Viņa lieliski zināja, ka Mensons piepelnās, izplatot narkotikas, turklāt viņš bija visai veiksmīgs izplatītājs, un šāda muļķīga izgāšanās puisim noteikti nebija raksturīga. – Kas tagad būs?
- Sūdi būs, ja es to somu neatgūšu. – Puisis noņurdēja un pieslējās kājās. – Bļāviens, ku raustīgi. Bet nav jau variantu...
Viņš brīdi stāvēja, acīmredzot saņemdams visu drosmi, un jau grasījās kāpt pa nogāzi augšup, kad...
Kabatas bateriju gaismas stari. Tie atkal spīdēja no tās puses, uz kuru bija aizgājuši policisti, un Mensonam neatlika nekas cits, kā atkal atgriezties pie putekļainās zemes aiz krūma. Viss bija nokavēts.
Šoreiz policisti nāca nesteidzoties. Cik nu tumsā un caur krūmiem varēja redzēt, viņi bija divi – tas viesa zināmas cerības, ka Cerberam un Agonijai tomēr ir izdevies aizbēgt.
Policisti lēnām pārkāpa pāri žogam. Bija pilnīgi skaidrs, ka tagad viņi dodas apskatīt nozieguma vietu – kapliču, un tas nozīmēja to, ka Mensona prece neizbēgami tiks atrasta un ies zudumā. Un, izejot no tā, kā viņš pats pirms brīža bija teicis, būs sūdi.
- Ejam uz mašīnu. – Puisis nočukstēja. – Viss, pasākums ir beidzies.
