local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 276

34 0

Sekojot saviem jaunajiem sabiedrotajiem – vai vismaz tiem, kas pagaidām izlikās par tādiem – Melnā Roze izsteidzās pagalmā. Pagalmu ārā klāja biezi balti un kodīgi dūmi, kaut kur uz ielas joprojām skanēja automašīnu signalizācija. Uz lieveņa pie galvenajām durvīm zemē rēgojās vairāki asiņu pleķi, kas liecināja, ka līķi, no kuriem šīs asinis bija iztecējušas, ir aizvilkti kaut kur sānis. Meitene paskatījās uz sāniem un ieraudzīja, ka līķi ir ievilkti zālē un pavirši paslēpti aiz puķu dobēm.

Pagalmā stāvēja džips, ar kuru viņa vēl samērā nesen bija atvesta šurp, un noplukusi kravas automašīna. Abu mašīnu motori darbojās, un izskatījās, ka tās nekavējoties dosies ceļā.

Kravas mašīnas kastē jau gaidīja zilacainais blondīns, un, kad kārnais pienesa pie tās bezpalīdzīgo Mensona ķermenis, paņēma to pretim un pa abiem samērā uzmanīgi noguldīja ievainoto kravas kastē uz sāniem. Kārnais arī veikli ietrausās kravas kastē, un abi ar zilacaino pārvilka sev pāri biezu brezenta pārvalku. Tagad, skatoties no malas, varēja tikai minēt, kas atrodas kravas kastē zem brezenta.

- Sēdies džipā priekšā! – Dženifera izrīkoja Melno Rozi un pasniedza viņai savas saulesbrilles. – Un velc šīs uz acīm, mūs tagad droši vien redzēs, un tu taču negribēsi, lai tevi viegli atpazīst?

Melnā Roze paklausīja, un iekāpusi džipā, izbrīnā iepleta acis. Pie stūres sēdēja puisis, kuru viņu vakar bija satikusi kā portfeli meklējušo advokātu. Tagad viņa saprata, kāpēc Dženiferas balss bija likusies pazīstama – viņas taču vakar bija tikušās un runājušās. Tikai tad Dženiferu sauca savādāk, un viņai bija blondi, nevis melni mati.

- Labdien, sinjorita Suaresa! – Puisis pie stūres pieklājīgi sasveicinājās. Viņš vēl brīdi pagaidīja, kamēr aizmugurē iekāpj arī Dženifera un iekārtojas blakus donam Rudolfo, un tad arī ilgāk negaidīdams sāka braukt. – Priecājos jūs redzēt sveiku un veselu. Ar šiem ļaudīm, pie kuriem jums bija tas gods paviesoties, nav nekādi joki.

- Es zinu. – Melnā Roze atbildēja sausu muti. – Es zinu.

Puisis – kā gan viņu sauca? – izstūrēja džipu ārā pa vārtiem, kuri, cik nu varēja biezajos dūmos redzēt, bija ar spēku izgāzti uz iekšu. Uz ielas dūmi vairs nebija tik biezi, un varēja redzēt, ka pulcējas cilvēki, kuri, ziņkārības dzīti, nāk skatīties, kas te īsti ir noticis. Tāpēc džipam nācās braukt lēnām, un brīdi pa brīdim vajadzēja uztaurēt, lai paiet malā.

Melnā Roze piepeši satrūkās – priekšā stāvēja policijas mašīna, un policists nāca pretī un ar zīmēm rādīja, lai apstājas. Viņa bažīgi paskatījās uz puisi pie stūres, bet viņš nekādu satraukumu neizrādīja.

- Mieru, tikai mieru! – Puisis noteica, un nolaida lejā savas puses loga stiklu. – Sinjor virsniek, mēs ļoti steidzamies, vedam sprādzienā cietušos uz slimnīcu! – Viņš paziņoja, kad policists bija pienācis klāt un pa logu ieskatījās mašīnā. Meitene arī bažīgi palūkojās atpakaļ pār plecu un ieraudzīja, ka dons Rudolfo ar asiņaino seju un nosmērēto kreklu viebjas sāpēs, bet Dženifera – Melnā Roze izlēma, ka pagaidām dēvēs viņu tieši tā – ar pārgrieztām acīm un ne mazāk asiņainu seju un drēbēm guļ viņam uz pleca un žēlabaini vaid. Dona Rudolfo rokas joprojām bija sasietas uz muguras, un, tā kā viņam tagad Dženifera daļēji spiedās virsū, tad jādomā, ka viņam patiešām turpināja sāpēt salauztais pirkts un ciešanas nav pat īpaši jātēlo.

Policists pamāja ar galvu un pakāpās malā, ļaujot džipam braukt tālāk.

- Rūdij, vai tev neviens nav teicis, ka tev ir reāli sūdīga apsardze? – Dženifera pēc brīža apsēdās normāli un izsmējīgi pajautāja savam blakussēdētājam. – Cilvēkus pārmeklēt neprot. Perimetru kontrolēt neprot. Aizdomīgu cilvēku paturēt acīs neprot. Tev vajadzētu tādus neprašas atlaist. Kaut gan pareizi, es taču to izdarīju tavā vietā. – Viņa iesmējās. – Teiksi man paldies?

Dons Rudolfo neko neatbildēja.

- Un par ko tu to jaunekli tā apstrādāji? – Dženifera turpināja taujāt. – Neklusē, neklusē, es tāpat visu noskaidrošu. Stāsti labāk ar labu!

- Viņš gribēja atņemt man žurnālu! – Melnā Roze ierunājās, neredzēdama vairs nepieciešamību neko slēpt. – Mani noveda tur lejā un tad ar pātagu sita Mensonu, kamēr es nepiekritu pārdot viņam žurnālu par sīknaudu!

- Mensons ir vārds? – Puisis pie stūres painteresējās.

- Nē, iesauka. – Melnā Roze paskaidroja.

- Jocīgi. – Dženifera piezīmēja. – Viņš nemaz nav līdzīgs tam dziedātājam.

- Es domāju, ka viņš ir iespaidojies nevis no Merilina, bet no Čārlza. – Puisis paskaidroja. – Bija tāds čalis 60. gados, caurkritis mūziķis. Bija savācis sev apokaliptisku sektu, sludināja pasaules galu un, ja nemaldos, Trešo Pasaules karu uz rasisma bāzes. Un pārēja laikā ar saviem sekotājiem veica visparastākos noziegumus, cita starpā noslaktēja vienu ļoti perspektīvu Holivudas aktrisi. Šobrīd sēž mūža ieslodzījumā, ja vēl nav atstiepis kājas. Sinjorita Suaresa, vai man taisnība?

Melnā Roze nemaz šo stāstu nezināja, viņa bija iedomājusies, ka Mensons savu iesauku tiešām ir aizņēmies no slavenā rokmūziķa. Bet tas, ko klāstīja puisis pie stūres, izklausījās ļoti atbilstoši. Pat biedējoši atbilstoši.

- Laikam. – Viņa izvairījās no konkrētas atbildes.

- Nu skaties, nenožēlo tikai, ka lūdzi mums viņu izglābt. – Dženifera nogrozīja galvu. – Ja ir tā, kā... – viņa uz brīdi saminstinājās, - Džeikobs saka, tad ja man būtu lemšana, es viņu tā arī atstātu tur karāties.

Džeikobs! Pareizi, tā viņš bija nosaucies, uzdodamies par advokātu. Melnā Roze nopriecājās, ka viņai tagad ir vismaz kaut kāds vārds, kādā saukt puisi pie stūres. Kaut arī tas visdrīzāk nebija viņa īstais vārds.

- Bet jūs jau arī neesat nekādi advokāti! – Melnā Roze pārgāja uzbrukumā.

- Mēs varam būt, kas vien tu vēlies, dārgā. – Džeikobs paskatījās uz viņu ar tik apburošu smaidu, ka tam vairs neko nevarēja iebilst. Dženifera iesmējās.

- Nu tev jau arī ir savi skeleti skapī, vai ne, Soledada? – Viņa atcirta. – Vakar tu šim Mensonam aizvedi pilnu un smagu mugursomu, kuru viņš tālāk aizveda mūsu kopīgajam draugam Rūdijam. Negribi pastāstīt sīkāk par to? Vai arī Rūdijs grib būt paraugzēns un pastāstīt pirmais? Rūdij, esi tik labs, ja paspēsi pastāstīt pirmais, es apsolos tev vairs nesist pa tavu nabaga salauzto degunu!

- Ef fākfu no pafa fākuma! – Dons Rudolfo steidzīgi iešļupstējās, acīmredzot piedāvājums bija pietiekoši vilinošs. – Fif Menfonf bija dīlefif, ifplatīja nafkotikas klientiem. Tad vinf pifmf apmēfam nedēļaf pamanījāf pafaudēt divuf kilogramuf kokaīna, un man nāfāf likt viņam famakfāt faudējumuf un neiegūto peļņu. Pēf tam, kā jūf dfofi vien fināt, notika laupīfana, kufaf laikā nofāva finjofitaf Fuafefaf tēvu. Un nākofajā dienā fif Menfonf iefodaf pie manif af noflēpumainu kofefīti, kufu vinf fenfaf ufdot paf ļoti fēftīgu.

- Runā saprotamāk! – Dženifera aizrādīja. – Citādi piedāvājums nebūs spēkā.

- Ef fenfof! – Narkobarons izmisis iesaucās.

- Jā, tā tas bija. – Melnā Roze pasteidzās iejaukties. Bija skaidrs, ka šo visu šo notikumu Dženifera un Džeikobs tik un tā uzzinās, līdz ar slēpt to nekādas jēgas nebija. – Tad es dabūju mantojumā tēva īpašumus un, uzzinājusi par Mensona nelaimi, nolēmu viņam palīdzēt un iedevu viņam naudu, ar ko norēķināties par parādu ar... Rūdiju.

- Diez kā gan nelaimīgais koferītis varēja nonākt pie Mensona, ja laupīšanu it kā esot veikuši nēģeri no Graustu rajona bandas? – Džeikobs uzspēlēti teatrāli jautāja it kā pats sev un tad uz mirkli cieši paskatījās uz Melno Rozi. – Man ir nelielas aizdomas, vai tik laupīšanu un tava tēva slepkavību neveica Mensons pats? Un diez vai viņš varēja to veikt bez tavas ziņas?

- Starp citu, policijai bija zināmas aizdomas par tevi. – Dženifera piebilda. – Tikai nebija neapgāžamu pierādījumu, kā arī par tevi iestājās policijas priekšnieks.

- Policijai? – Melnā Roze iestenējās. – Kā tad jūs to zināt?

- Mums darbs tāds, vākt informāciju. – Džeikobs paraustīja plecus. – Redz, kā mums neslikti izdodas, vai ne?

- Tad jau jūs arī zināsiet, kas sarīkoja slaktiņu šorīt privātdetektīva birojā? – Meitene atcirta.

- Kaut kādi debīliķi atbrauca pie privātdetektīva un sāka viņam draudēt. – Dženifera nopietni atbildēja. – Un viņš bija spiests aizstāvēties. Bet, spriežot pēc debīliķu debilitātes pakāpes, es izvirzītu pieņēmumu, ka tie bija mūsu drauga Rūdija cilvēki. Vai ne, Rūdij? Neesi gadījumā šodien padirsis lielu cilvēku daudzumu? – Nupat jau viņa ņirgājās pavisam atklāti.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

emotion

0 0 atbildēt

Jautājums autoram - vai šis ir no kaut kurienes tulkots, vai paša radīts? Iespējams, ka kaut kur tas bija minēts, bet būšu paskrējis garām. 

Visādā gadījumā, liels pluss. Katru nākamo daļu gaidu ar nepacietību.

P.S. Kur norisinās darbība? 

0 0 atbildēt