local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 232

62 0

Dons Rudolfo noveda Melno Rozi atpakaļ lejā uz pirmo stāvu. Abi tēvaiņi sekoja, un meitene prātoja, ka tie būs narkobarona miesassargi.

Vienas no pirmā stāva durvīm, kā izrādījās, veda uz pagrabu, no kura dvesa vēsums un, salīdzinot ar augšu, vājš apgaismojums.

- Nu tā, klāt esam! – Dons Rudolfo iesmējās, ievedis Melno Rozi vienā no pagraba telpām. Meitene satrūkās – telpā, ar rokudzelžiem pie griestiem piestiprinātā ķēdē pieķēdēts, karājās puskails un asinīm noplūdis cilvēka ķermenis. Ieraudzījis nācējus, viņš ar mokām pacēla galvu un paskatījās uz tiem ar ciešanu pilnu skatienu.

- Menson! – Melnā Roze ievaidējās. – Ko viņi tev nodarījuši? Nelietis! – Un viņa metās virsū donam Rudolfo, aizmirsusi gan par miesassargiem, gan arī par to, ka visdrīzāk arī narkobarons nav ņemams gluži ar pavisam pliku roku. Ko viņš arī tūlīt pat arī pierādīja, bez īpašām problēmām atvairot meitenes uzbrukumu un iecērtot viņai tādu pļauku, ka Melnā Roze zaudēja līdzsvaru un nokrita zemē. Iesmeldzās lūpa, un mutē iegaršojās pēc asinīm.

- Tu re, ko? – Dons Rudolfo uzjautrināts ķiķināja. – Kāda uguns! Vecīt, tev paveicies ar draudzeni! – Viņš izsmējīgi uzrunāja bezpalīdzīgi karājošos Mensonu. – Paskaties tikai, viņa ir gatava ar mani kauties, lai tevi izpestītu vai vismaz atriebtu! Lieliski! – Izskatījās, ka narkobarons bija pilnīgā sajūsmā par šo notikumu, bet viņa prieku ātri nomainīja atpakaļ nopietnība. – Labi, rotaļas pie malas. Klausies tagad mani labi uzmanīgi! – Vīrietis atkal pievērsās Melnajai Rozei. – Es uzdošu tev jautājumus, un, ja nesaņemšu atbildi, es sodīšu to tavu kniebēju. Ja tev tiešām ir viņa žēl, iesaku sadarboties. Fernando, pieturi sinjoritu, lai viņa nesastrādā vēl kādas muļķības.

Gorillai līdzīgais tēvainis ar vienu roku izlauza Melnajai Rozei uz muguras roku un ar otru sagrāba meiteni aiz matiem. Pats dons Rudolfo tikmēr no plaukta pie sienas paņēma pātagu un nostājās Mensonam aiz muguras.

- Pirmais jautājums. – Narkobarons paziņoja. – Kas atrodas tajā koferītī, kuru visi tik ļoti meklē?

- Es nezinu... – Meitene nomurmināja, un uz Mensona muguras noplīkšķēja pātaga. Upuris ievaidējās, un Melnā Roze neviļus sarāvās vienlaicīgi ar viņu, it kā pātaga būtu trāpījusi viņai. – Iespējams, ka tur ir ziņotāju kontakti! Priekš žurnāla! – Meitene iesaucās, cerībā, ka šī atbilde novērsīs jaunu pātagas cirtienu, un tā arī bija. – Bet tas ir tikai minējums, mēs droši nezinām!

Dons Rudolfo atzinīgi pamāja ar galvu.

- Labi, pieņemsim, ka tā. – Viņš teica. – Otrais jautājums. – Kas bija tie cilvēki, bez Gonsalesa, kas tev jautāja par koferīti?

- Kaut kādi advokāti... – Melnā Roze paraustīja plecus. Tiešām, kas gan var atcerēties, kā viņus sauca, vai kādu firmu viņi pārstāvēja?

Atkal pātagas cirtiens, kuram sekoja žēlabainas Mensona vaimanas.

- Viņi atstāja vizītkartes, bet tās palika mājās! Es viņas nevazāju visur līdz! – Meitene atkal iesaucās. – Beidziet, lūdzu, viņu sist!

- Mēs tām noteikti aizbrauksim pakaļ. – Dons Rudolfo pavīpsnāja. – Nākošais jautājums. Vai tu pārdosi man savas žurnāla akcijas par pieciem tūkstošiem dolāru?

- Ko? – Melnā Roze izbrīnīta iejautājās, jo šādam jautājumam viņa nebija gatava. – Kāpēc man jāpārdod žurnāls?

Mensona muguru atkal ķēra pātaga. No sakapātās muguras uz grīdas sāka pilēt asinis.

- Jautājumus uzdodu es. – Narkobarons pasmaidīja velnišķīgu smaidu. – Tātad, pārdosi vai nē?

- Bet tā taču ir laupīšana! Akcijas ir vērtas daudz vairāk! – Meitene iebilda un dons Rudolfo, ne vārda neteicis, ņēmās slānīt Mensona muguru no vienas vietas. Sitieni bira kā krusa, upuris locījās un skaļi kliedza pie katra cirtiena. Izskatījās, ka narkobarons acīmredzami gūst baudu no šīs eksekūcijas.

- Lūdzu izbeidziet! – Melnā Roze asarām acīs centās izrauties, bet Fernando turēja viņu kā skrūvspīlēs. Viņā mēģināja ar zābaka papēdi no visa uzmīt sargam uz kājas, tas it kā izdevās, bet vai nu Fernando tas it nemaz nesāpēja, vai arī viņš ignorēja sāpes. Drīzāk otrais, jo viņš aizvāca savu kāju nostāk.

- Labi, pārdošu! – Balsij aizlūstot, Melnā Roze iesaucās. – Tikai lūdzu pārtrauciet!

- Nu re, tā vajadzēja uzreiz! – Dons Rudolfo smaidīdams nolika pātagu. – Fernando, laid viņu vaļā!

Sargs palaida meiteni vaļā, un viņa steidzās pie Mensona, kurš spēkus zaudējis karājās ķēdēs un klusu stenēja.

- Mens, kā lai es tev palīdzu!? – Melnā Roze izmisumā centās draugu apkampt, bet, tiklīdz viņas rokas pieskārās puiša mugurai, viņš noraustījās un iestenējās skaļāk. – Ai, piedod lūdzu! – Viņa iešņukstējās, un, nevarēdama vairs valdīt savas asaras, mēģināja noslaucīt no Mensona sejas viņējās.

- Cik aizkustinoši! – Aiz muguras atskanēja dona Rudolfo izsmējīgā balss. – Es tūlīt raudāšu!

- Palīdzi man! – Mensons kunkstēja. – Lūdzu, lūdzu!

- Es darīšu, ko varēšu! – Melnā Roze abildēja. – Es dabūšu tevi ārā!

- Nu, balodīši, pietiek dūdot! – Narkobarons viņus apsauca. – Es ceru, ka sinjorita ir sapratusi, ka ar mani jokus dzīt nevar?

- Jā, sinjor! – Viņa, norijot rūgtuma kamolu, izmocīja. – Es darīšu visu, ko teiksiet, tikai lūdzu, nedariet lūdzu vairāk pāri Mensonam!

- Esi saprātīga un viss būs labi. – Dons Rudolfo piemiedza ar aci. – Kāpsim nu atpakaļ augšā, turpināsim mūsu sarunu pozitīvākā atmosfērā. Bet tavam draugam pagaidām nāksies palikt šeit! – Viņš ar acīmredzamu patiku paziņoja.

* * *

Kad viņi neiztrūkstošo sargu pavadībā atgriezās viesistabā-kabinetā, dons Rudolfo pasauca mājkalpotāju – izrādījās, ka šeit arī tāda ir, un pavēlēja sarūpēt zaļo tēju. Mājkalpotāja nekā nereaģēja uz Melnās Rozes saraudāto seju un trīcošajām rokām – jādomā, viņa bija pieredzējusi ne to vien.

- Tā ir ļoti nomierinoša. – Viņš stāstīja. - Ļoti iesaku. Pareizāk teikt, pat uzstāju. Es negribu runāt ar histērisku nervu kamolu.

Melnā Roze neko neatbildēja. Trīcošie pirksti paši sameklēja cigareti un šķiltavas, viņa aizsmēķēja un, ievilkusi dūmu, sajutās mazliet labāk.

- Nu tad sarunāts, rītdien pulksten desmitos tiekamies pie uzņēmuma reģistra? – Dons Rudolfo ierunājās, meiteni cieši vērodams. - Un tagad, kad būsim uzsmēķējuši un padzēruši tēju, aizbrauksim pie tevis, tu sameklēsi to advokātu vizītkartes, piezvanīsi viņiem un sarunāsi šo pēcpusdien vai vēlākais vakarā tikšanos, jo tu esi uzzinājusi jaunas ziņas par viņus interesējošo portfeli. Kuras, protams, tu viņiem pastāstīsi tikai klātienē. Ka portfelis ir redzēts pie tā tava Mensona, pateiksi viņiem vārdu un uzvārdu. Lai viņi viņu meklē. – Viņš ieķiķinājās un priecīgi saberzēja rokas.

- Atvainojiet, don Rudolfo, jūs meklē kaut kāda sinjorita. – Telpā pa durvīm ieskatījās viens no lejas sargiem. – Amerikāniete. Saka, ka viņai esot priekš jums ārkārtīgi svarīga informācija, kuru viņa ir ar mieru atklāt tikai jums.

- Interesanti! – Narkobarons saspringa. – Es pat teiktu, aizdomīgi! Sagadīšanās? Varbūt. Bet ir tikai viens veids, kā to uzzināt. Laidiet viņu iekšā, tikai kārtīgi pārbaudiet, vai nav ieroču un noklausīšanās ierīču.

Sargs pamāja ar galvu un aizsteidzās. Dons Rudolfo aizrautīgi paskatījās uz Melno Rozi.

- Tev ir minūte, lai sakoptos. Viešņai, lai kas viņa arī nebūtu, nevajadzētu tevi redzēt tik noraudājušos. Tas būtu pārāk slikts pirmais iespaids.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt