local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 222

47 0

Kamēr policijas priekšnieks Kantaress veda Melno Rozi atpakaļ uz policijas pārvaldi, viņš saņēma vēl vairākus telefona zvanus, un, cik nu varēja noprast no aprautajām sarunas frāzēm, visas par vienu un to pašu tēmu. Svarīgi cilvēki gribēja zināt, kas īsti ir noticis, bet neko vairāk kā to, ko meitene jau zināja, Kantaress viņiem pavēstīt nevarēja.

Protokolu parakstīšana policijas pārvaldē sevišķi daudz laika neaizņēma, un beidzot Melnā Roze bija brīva un varēja atviegloti uzelpot. Bet tikai uz mirkli, jo tūlīt pat sirdī iezagās bažas par to, kas būs tālāk un vai viņai pašai nedraud arī kādas briesmas.

Vajadzēja ar kādu parunāties, un šai lomai derēja tikai Mensons, ne ar vienu citu atklāti runāt nevarēja.

Mensons uz zvanu neatbildēja, uzrādījās, ka telefona aparāts ir izslēgts vai atrodas ārpus zonas. Melnā Roze sadrūma, bet tad atcerējās, ka ir jau gandrīz vai pusdienas laiks, un var aizbraukt paskatīties, vai Mensons gadījumā netusē krogā.

Krogā Mensona nebija, un pēc īsas kroga darbinieku aptaujas noskaidrojās, ka viņš šodien tur nemaz nav bijis. Meitene sadrūma vēl vairāk un izlēma, ka nāksies aizbraukt līdz Mensona dzīvoklim un pārbaudīt, vai viņš neatrodas tur.

Tomēr nekur tālu viņa netika. Nākot ārā no kroga, nez no kurienes uzradās divi muskuļoti tēvaiņi, kas sagrāba Melno Rozi aiz elkoņiem un, pirms viņa paguva kaut kā jēdzīgi uz to reaģēt, ierāva viņu ielas malā noparkotā džipā.

- Sēdi rāmi, citādi salauzīšu roku! – Noņurdēja viens no tēvaiņiem, kurš meitenei neviļus atgādināja gorillu. Nebija nekādu šaubu, ka viņam īstenot savus draudus neprasīs gandrīz nekādu piepūli.

- Ko jums no manis vajag? – Melnā Roze nomurmināja, bet viņai neviens neatbildēja. Ierūcās motors, džips iekļāvās satiksmē, un nolaupītāji vienaldzīgām sejām vēroja ielas ainavu.

- Kur jūs mani vedat? – Meitene iestenējās vēlreiz un pati nobijās no izmisuma savā balsī. Bet arī šis jautājums palika bez atbildes.

Palīkumojis pa pilsētu, džips pa vārtiem iebrauca greznas savrupmājas pagalmā. Melnā Roze paguva ievērot, ka arī šai mājai bija ar tālvadību atverami vārti, bet žogs, atšķirībā no viņas dekoratīvo metāla stieņu žogu, šeit bija mūrēts no akmeņiem.

Džips pagalmā apstājās, tēvaiņi izkāpa un pamāja, lai meitene dara tāpat.

Melnā Roze paklausīja – kas gan viņa cits atlika? – un, sekodama jaunām norādēm, devās tēvaiņiem pakaļ, iekšā savrupmājā, pie kuras durvīm slaistījās vēl divi tēvaiņi ar ieročiem rokā.

Meitene nekādi nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka visi šie tēvaiņi pēc vecuma, miesasbūves un ģērbšanās stila bija stipri līdzīgi tiem desmit līķiem, kurus viņa apmēram stundas bija redzējusi nozieguma vietā pie privātdetektīva Gonsalesa ofisa. Un, ja šīs aizdomas bija pamatotas, tad bija skaidrs, ka nepatikšanas, no kurām Melnā Roze par katru cenu bija gribējusi izvairīties, tagad viņu ir atradušas. Vai varētu būt vēl sliktāk?

Kā būtu, ja mēģinātu bēgt? Acumirkli svārstījusies, meitene tomēr noraidīja šo ideju. Vārti jau bija ciet, mūra žogs pārāk augsts – daudz augstāks par to, kāds apjoza kapliču, kurā viņi vēl nemaz ne tik sen bija mēģinājuši veikt melno misi – bet jau toreiz tam žogam pārrāpties neveicās nemaz tik ātri kā gribētos. Cerību nebija.

Tēvaiņi viņu ieveda savrupmājā. Pirmajā stāvā atradās kaut kas līdzīgs viesistabai, kur atradās milzīgs televizors ar spēļu konsoli. Divi citi tēvaiņi aizrautīgi spēlēja kaut kādu šaušanas spēlīti, ar milzīgajam ekrānam neatbilstoši klusu skaņas pavadījumu. Par ienācējiem viņi nelikās ne zinis, bija pilnībā iegrimuši konsolē.

Pa kreisi bija redzama blakus telpa, kas izskatījās pēc ēdamtelpas. Pa labi – divas aizvērtas durvis. Taisni priekšā bija platas kāpnes, kas veda uz otro stāvu, un spriežot pēc piespiedu pavadoņu žestiem, vajadzēja doties tieši tur.

Otrajā stāvā bija neliels gaitenis, kas veda uz vairākām telpām. Tēvaiņi ieveda Melno Rozi vienā no tām, un tā izrādījās kaut kas pa vidu starp kabinetu un viesistabu.

Istabā atradās senatnīgs un smagnējs rakstāmgalds ar smalku ādas krēslu un neiederīgi modernu datoru. Ādas dīvāns un vairāki ādas klubkrēsli ap nelielu stikla žurnālgaldiņu.

Ādas dīvānā, ērti atzvēlies, sēdēja apmēram 35 gadus vecs vīrietis, kura poza liecināja, ka tieši viņš šeit ir saimnieks. Ģērbies mirdzoši baltā kreklā un uzvalka biksēs, ar gariem, melniem matiem, kas bija saņemti zirgastē, viņš bija diezgan izskatīgs un, lai arī ne tik muskuļains kā pārējie tēvaiņi, tomēr pietiekoši sportisks.

Vīrietis laiski malkoja vīnu un kaut ko skrollēja planšetdatorā. Ieraudzījis nācēju, viņš nolika glāzi uz galda, bet planšeti – sev blakus uz dīvāna, un pamāja uz vienu no klubkrēsliem sev pretī.

- Sēdies! – Tas nebija, bet pavēle. Melnā Roze paklausīja, un juta, kā krēslam aiz muguras nostājas gorillai līdzīgais tēvainis. Bija skaidrs, ka ja viņa gribēs pati uz savu galvu piecelties no krēsla, tad ātri vien tiks nosēdināta atpakaļ. Ar spēku. Otrs tēvainis palika stāvam pie durvīm.

- Tu zini, kas es esmu? – Vīrietis ķērās pie iztaujāšanas.

- Nē. – Melnā Roze atzinās, kaut arī viņa bija gatava saderēt, ka ir nonākusi pie dona Rudolfo, vai, kā viņu dēvēja oficiāli, pie sinjora Valleho.

- Lieliski, lai tā arī paliek. – Viņš iesmējas. – Mazāk zināsi, ilgāk dzīvosi! Bet tevis pašas labā es ceru, ka tu zināsi atbildes uz citiem jautājumiem, kurus uzdošu. Tad nu sāksim. Varbūt tu vari iedomāties, kāpēc es gribēju ar tevi aprunāties?

Meitene norija siekalas. Mute bija izkaltusi tā, it kā viņa jau 3 dienas bez ūdens dzīvotu tuksnesī.

- Tas varētu būt saistīts ar detektīvu Gonsalesu? – Viņa ar mokām izstomīja.

- Silts! – Vīrietis nosmīnēja. – Bet lai jau būtu. Pastāsti, ko tu par viņu zini!

- Tad man jāsāk no paša sākuma. – Melnā Roze nolēma, ka jāatklāj kārtis. Vismaz daļēji. – Es nezinu, cik daudz jūs par mani zināt, bet viss sākās ar to, ka manā mājā ielauzās laupītāji un nošāva manu tēvu. Pēc šīs laupīšanas no mājas pazuda kāds priekšmets, par kuru tagad izrāda interesi visādi cilvēki.

- Kādi cilvēki? – Viņš acīmredzami ieinteresējās.

- Vispirms tiesu izpildītāji. Viņi bija tur, kad nolasīja testamentu, un saskaņā ar to, minēto priekšmetu – portfeli-seifu – vajadzēja nosūtīt uz kaut kādu ārzemju pasta adresi. Pēc tam mani apciemoja divi advokāti, kuri stāstīja, ka portfelis patiesībā esot piederējis kādam viņu klientam, kurš to tagad gribot atgūt, bet portfelis ir pazudis, tāpēc viņi to meklē. Un vēl, vakar ar tieši tādu pašu interesi mani apciemoja sinjors Gonsaless.

- Un vai tu zini, kur atrodas šis portfelis?

- Nē. – Melnā Roze meloja.

- Melo! – Vīrietis sadusmojās. – Tu domā, ka es esmu muļķis? Tu domā, ka es nezinu, ka aplaupīšanu sarīkoji tu pati ar saviem drauģeļiem? Es zinu visu! Es zinu, ka tu zini, ka portfelis-seifs ir pie manis. Jo tavs kniebējs to visu sīki un smalki izstāstīja. Visu, ko zināja! Tagad man vajag, lai tu izdari tāpat. Pa labam! – Pēdējos vārdus viņš uzsvēra īpaši.

- Bet es tiešām vairāk neko nezinu... – Meitene saminstinājās.

- Apdomā labi! – Viņš uzkliedza. – Man nepatīk sagadīšanās. Vispirms tavs kniebējs atnest man mistisku portfeli, kuru es nevaru atvērt, un stāsta man, ka tas ir dikti vērtīgs. Pēc tam par šo pašu priekšmetu sāk ošņāt, kur nevajag, kaut kāds sūda privātdetektīvs! Un kad es aizsūtu savus cilvēkus ar viņu civilizēti parunāties, viņus kāds noslaktē gaišā dienas laikā. Ar granātām! Ar kontrolšāvieniem galvā! Un vienu izmetot pa logu lai! Tu manā vietā nesatrauktos?

Melnā Roze klusējot pamāja galvu, ka satrauktos gan.

- Ļoti labi. – Dons Rudolfo turpināja. Nu jau bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir tieši viņš. – Iesim, es tev kaut ko parādīšu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt