local-stats-pixel

Suaresu dzimtas noslēpums 182

48 0

Tas izrādījās vairāk kā piecdesmit gadus vecs, paresns vīrietis, ne pārāk dārgā, bet pietiekoši kārtīgā uzvalkā ar acīmredzamu alkoholisma zīmogu sejā un nogurušām acīm. Viņš gan šobrīd bija skaidrā – nu, vai arī pietiekoši skaidrā.

- Labdien, es esmu privātdetektīvs Horhe Gonsaless. - Viņš sasveicinājās, vecmodīgi paceļot tikpat vecmodīgu platmali. - Atvainojos, ka man jūs jātraucē tādā dienā. Vai mēs varam aprunāties iekšā?

- Protams. - Melnā Roze paraustīja plecus un, ielaidusi Gonsalesu pa vārtiņiem iekšā, pavadīja viņu līdz mājai. Ievedusi vīrieti viesistabā, viņa piedāvāja viņam apsēsties, prātodama, ko kas gan privātdetektīvu uz šejieni atvedis. Meitene bija gatava saderēt, ka arī šoreiz interese grozīsies ap tēva pazudušo portfeli.

- Diemžēl nevarēšu piedāvāt kafiju. - Melnā Roze teica. Mājkalpotāja jau bija prom, bet pašai vārīt negribējās.

- Iztikšu! - Gonsaless nevērīgi atmeta ar roku. - Es arī jūs centīšos tik ilgi neapgrūtināt… Lieta tāda. Man ir klients, kas apgalvo, ka pie jūsu tēva ir atradies metāla portfelis, kas tātad patiesībā ir piederējis šim klientam, bet pie sinjora Suaresa tikai atradies glabāšanā. Pēc manā rīcībā esošām ziņām, šis portfelis šobrīd ir pazudis, un, ja es pareizi saprotu, tad izskatās tā, it kā to būtu paņēmuši laupītāji, kas noslepkavoja jūsu tēvu. Bet jūs diemžēl nevarat to apstiprināt…

- Jā, apmēram tā. - Meitene pamāja ar galvu, izbrīnījusies par to, cik labi privātdetektīvs ir informēts. - Nevaru apstiprināt. Es neredzēju, ka viņi to paņēma, bet tikpat labi var būt arī tā, ka vienkārši nepievērsu tam uzmanību.

- Izklausās ticami. - Privātdetektīvs pavīpsnāja. - Bet man vairāk interesē, kādas attiecības saista jūs un Rudolfo Valleho, par kuru klīst nelāgas runas, ka viņš esot Narkokarteļa nebūt ne ierindas biedrs?

Šis jautājums nāca gluži kā pērkons no skaidrām debesīm, Melnā Roze neko tādu nebija paredzējusi un nebija gatava uz to atbildēt. Viņai vispār vajadzēja arī mirkli, lai saprastu, ka Rudolfo Valleho ir tas pats dons Rudolfo, par kuru mēdza runāt Mensons.

- Nekādas… - Tikusi skaidrībā, par ko īsti bija jautājums, meitene beidzot atbildēja. - Es viņu nepazīstu. - Un tas pat nebija melots, tik tiešām, personīgi pazīstama viņa ar donu Rudolfo nebija.

- Var jau būt, var jau būt. - Gonsaless uz viņu cieši skatījās, gluži kā policists. - Bet puisis, kam jūs pusdienas laikā aizvedāt pilnu mugursomu, to vēlāk nogādāja tieši sinjoram Valleho. Iegāja pie viņa ar pilnu somu, bet iznāca ar tukšu. Tātad pat ja jūs šo kungu nepazīstat personīgi, kaut kādas kopīgas darīšanas jums ir. Negribat par tām pastāstīt?

- Jūs mani izsekojāt!? - Melnā Roze sašutumā iesaucās. - Un jūs vēl gribat, lai es atbildu uz jūsu jautājumiem?

Privātdetektīvs mierīgi paraustīja plecus.

- Protams, varat neatbildēt, ja nevēlaties. - Viņš teica un piecēlās kājās no klubkrēsla, kurā bija sēdējis. - Neuzdrošinos jūs ilgāk aizkavēt. Uz redzēšanos.

Meitene jau gandrīz vai bija izlēmusi Gonsalesu izdzīt ārā, bet viņš pasteidzās pirmais. Nezinādama, ko īsti iesākt vai teikt, viņa klusā sašutumā vēlreiz noplātīja rokas, un tā kā mājkalpotāja jau bija aizgājusi, Melnajai Rozei pašai nācās privātdetektīvu izlaist ārā pa vārtiņiem.

- Es domāju, ka jūs esat iesaistījusies bīstamā spēlē. - Jau iedams ārā, viņš teica, vēlreiz cieši ieskatījies meitenei acīs.

- Vai jūs man draudat? - Viņa apjuka.

- Draudu? Pasarg dievs! - Viņš iesmējās. - Esmu tikai parasts privātdetektīvs, kas lielākoties meklē pazudušus suņus un izseko neuzticīgus laulātos. Es vienkārši dalos savos novērojumos. Visu gaišu! - Un Melnajai Rozei atlika vien noskatīties, kā viņš iekāpj pavecā un diezgan nolietotā Fordā. Ierūcās dzinējs, un Gonsaless aizbrauca, atstājot meiteni vienatnē ar miljons jauniem jautājumiem.

* * *

Ko lai tagad dara? Melnā Roze mocījās neziņā. Zvanīt Mensonam? Bet ko tas dotu, viņš pats bija teicis, ka visādas tādas lietas pa telefonu labāk nerunāt, savukārt braukt un tikties personīgi meitenei arī bija bail – ja jau viņa bija izsekota pa dienu, kā zināt, ka viņu neizsekos tagad, vakarā? Tad tikšanās ar Mensonu būtu tikai apliecinājums, ka uzzinājusi satraucošus jaunumus, viņa steidz dalīties ar tiem ar Mensonu, tādējādi tikai apstiprinot vien to, ka viņiem tiešām ir kāds kopīgs noslēpums.

Izstāstīt visu Havjeram? Visu stāstīt nevarēja, nez ko Havjers teiktu, kad uzzinātu, ka Melnā Roze arī pati bija iesaistīta laupīšanā, kuras rezultātā tika nošauts viņas tēvs? Nodotu viņu policijai vai nē? Nevarēja zināt, bet riskēt negribējās. Nebija nekādas garantijas, ka Havjers nostāsies viņas pusē.

Bet kā būtu, ja Melnajai Rozei izdotos viņu savaldzināt? Tad varētu pamēģināt Havjeru aptīt ar pirkstu un noslēpumu izstāstīt kaut kad tad? Tas nekas, ka viņš bija tikai drusku jaunāks par privātdetektīvu Gonsalesu, un nelikās meitenei nemaz tik ļoti pievilcīgs? Ko tikai neizdarīsi savas drošības un nākotnes vārdā.

Bet tas bija jādara ātri, jo ej nu zini, kas bija Gonsalesa klients un ko, uzzinājis par privātdetektīva noskaidroto iesāks viņš.

Nopriecājusies, ka viņai ir vismaz kaut kāds lēmums (kas vienmēr ir labāks par nekādu lēmumu), Melnā Roze pamazām sāka posties svētku vakariņām ar Havjeru.

* * *

Pošanos iztraucēja telefona zvans. Zvanīja Espersansa – policijas izmeklētājs, kas bija izprašņājis Melno Rozi par laupīšanu un tēva slepkavību.

- Sinjorita Suaresa? - Viņš neizklausījās sevišķi priecīgs vai laipns. Drīzāk noguris un īgns. - Te leitnants Esperansa no slepkavību izmeklēšanas nodaļas. Mēs esam aizturējuši aizdomās turētos jūsu tēva slepkavības lietā. Vai jūs lūdzu varētu rīt no paša rīta atbraukt uz atpazīšanu?

Policija noķērusi aizdomās turētos tēva slepkavības lietā? Tas tik bija jaunums, meitenei vajadzēja labu brīdi sagremot šo ziņu. Sasodīts, kā tas ir iespējams? Cerbers ir miris un aprakts nezin kur, Agonija slimnīcā, bet Mensonu viņa vēl pavisam nesen satika pusdienās. Turklāt ja policijai būtu izdevies aizturēt Mensonu un Agoniju, gan jau kāds no viņiem – visdrīzāk Agonija – izmuldētos arī par Melno Rozi, un tad Esperansa runātu pavisam savādāk.

Ko tad viņi īsti ir aizturējuši?

- Hallo, vai jūs mani dzirdat? - Izmeklētājs otrā klausules galā kļuva nepacietīgs.

- Jā, protams! - Meitene izstomīja. - Uz atpazīšanu… protams, jā, varēšu atbraukt. Cikos un kur?

- Brauciet uz deviņiem. - Esperansa nosauca adresi un beidza sarunu. Melnā Roze vēl brīdi nesaprašanā skatījās uz klusējošo klausuli.

- Kādus vēl aizdomās turētos? - Viņa vēl joprojām nevarēja saprast. Notikumi kļuva aizvien mīklaināki.

48 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt