Stikla pils gruveši. (39)7

- Tu brauksi uz Šveici un uzsāksi ārstēšanos. Tu atkal varēsi staigāt! - pielēcu kājās un, arvien laimē kliegdama, apskāvu Edmundu, kurš lūkojās manī plaši ieplestām acīm. Puiša augums bija sastindzis šokā. Vairs pat nevarēja dzirdēt viņa klusos elpas vilcienus. Likās, ka it viss ir pamiris pārsteigumā.

- K-ko tu runā? - Edmunds, pēkšņi nobālējis, jautāja. Viņa balss skanēja tik klusi un vārgi... Klusāk par čukstu. Tajā jautās tik daudz neticības un tomēr arī neizsakāmi spēcīgas vēlmes ticēt manis teiktajam.

Ar katru manu paskaidrojuma vārdu puiša acis iemirdzējās arvien spožāk un laimīgāk. Nu arī viņš bija tikpat sajūsmināts kā es. Arī viņa sirdī bija iesēra cerības sēkla.

- Un ja nu tas nepalīdzēs? - Edmunds izsacīja domu, kas man pat prātā nebija ienākusi. Es pat nebiju apsvērusi neveiksmes iespēju.

Taču tagad šāda nākotnes iespēja skaidri iezīmējās manā prātā. Es iedomājos Edmundu, kas sagrauts atgrieztos mājās ratiņkrēslā un vairs nespētu noticēt labajam viņa dzīvē.

- Mums viss izdosies. Es tev apsolu. - ciešāk apskāvu brāli un iečukstēju viņam ausī savu solījumu. Arī sirdī es pati sev apzvērēju izdarīt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai puisis atkal varētu staigāt. Man tas bija jāizdara. Es biju gatava uz visu viņa laimes dēļ. Tas taču bija vienīgais man tuvais cilvēks pasaulē.

- Edmundiņ? - gaitenī atskanēja satrauktās auklītes balss. To papildināja viņas šļūcošo soļu skaņa, kas tuvojās atvērtajām istabas durvīm.

- Ko tu dari, briesmone? Tulīt pat atlaid Edmundiņu! - vecā sieviete šausmās iekliedzās, ieraudzīdama mūsu apskāvienu. Viņas balsī jautās tik daudz šoka par mau uzdrīkstēšanos vispār pieskarties auklītes lolojumam. Viņas acis iemirdzējās svelošā naidā un niknumā, uzlūkojot mani.

Izdzirdot sievietes vārdus, es atrāvos kā dzelta un piecēlos kājās, lai paspertu dažus soļus atpakaļ. Pēkšņi mani pārņēma milzīgs kauns par savu rīcību.

Lai arī šajās dienās biju to aizmirsusi, es tomēr biju un paliku krople. Edmunds ļāva uz mirkli noticēt, ka tā nav, un es biju puisim pateicīga par to. Taču tas nemainīja manu būtību.

- Piedodiet. - nodūru skatienu un lūkojos uz saviem pirkstiem, ko biju cieši savijusi kopā. Es nedrīkstēju tā darīt. Es nedrīkstēju kaut vai tikai pieļaut domu, ka esmu līdzvērtīga citiem. Tā nebija un nekad nebūs. Es biju radīta rāpot pa zemi, bet nezin kādēļ cerēju lidot kopā ar putniem. Muļķe.

- Kā tu vispār uzdrīkstējies? Kā tev nav kauna aiztikt manu mīļo Edmundiņu? Viņš nekad nebūs tāds kroplis kā tu, pat neceri viņu savākt sev, briesmone! - puiša auklīte vēl arvien kliedza uz mani, līdz ar niknajiem vārdiem izspļaudama siekalu lērumu. Un katrs riebuma pilnais vārds lika.man sarauties arvien mazākai un mazākai. Tas lika man atkal.justies kā niecībai. Justies kā tai, kas es, patiesībā, biju.

- Ja es tevi vēl kādreiz redzēšu viņam blakus, tu man redzēsi, krople! Es tev sabojāšu arī otru sejas pusi! - šie draudi lika man paspert mazu solīti atpakaļ. Acīs riesās nelūgtas asaras, ko ar visiem spēkiem centos apturēt. Es nevēlējos raudāt viņas priekšā.

- Piedodiet, man nevajadzēja tā darīt. - mazliet skaļāk sacīju. Sirdī gailēja cerība, ka atvainošanās liks sievietei nomierināties un doties prom. Es pat nespēju iedomāties, ka tai sekos kas tāds.

- Tu vēl uzdrošinies ar mani runāt, liekēde? Es tev rādīšu, kā runāt ar normāliem cilvēkiem! - aukle iebļāvās vēl skaļāk, un es bailēs aizmiedzu acis. Pēc mirkļa atskanēja ass plīkšķis, kas lika manam augumam sašūpoties un rokai - meklēt atbalsta punktu, lai nenokristu. Acīs plaši ieplestās pārsteigumā un izbīlī.

Skatiens sastapās ar vecās sievietes zaļajām acīm, kas vērās manī ar tik spēcīgu riebumu, kuru droši vien neviens cits pat nespētu radīt. Tikai tāda krople kā es.

Un tad es sajutu sāpes. Vieta, kuru skāra viņas plauksta, dega kā ugunīs. Sāpes nespēja aizmiglot pat šoks par vecenes rīcību. Es atkal jutos tieši tik niecīga kā agrāk. Jau iepriekš es zināju, ka par laimīgajiem mirkļiem būs jāmaksā. Taču es nebiju iedomājusies ko tādu.

No acīm izsprāga asaras. Es tās vairs nespēju valdīt. Negribēju. Tam nebija jēgas. Viņa bija mani pazemojusi tieši tik daudz, cik vien bija iespējams. Vairs jau nekam nebija jēgas.

Es pat nepieliku roku pie sūrstošā vaiga. Tas tāpat neapslāpētu sāpes, ko jutu sirdī. Tās aizmigloja visas manas sajūtas.

- Kā tu uzdrošinies? - telpu pāršalca asa balss. Taču tā vairs nebija auklīte. Tas bija kāds cits. Balsī nebija niknuma, nē. Tā bija mierīga. Biedējoši mierīga.

Sieviete uzreiz pakāpās soli atpakaļ un nicinoši uzsmaidīja. Viņas smaidā jautās tik daudz pārākuma. Vecā auklīte smaidīja, gaidīdama pārmetumu gūzmu, kas nāktu pār mani.

Ķermenis noraustījās aizturētās elsās. Bet varbūt tie bija baiļu drebuļi? Un man atkal nācās meklēt kādu atbalstu, lai nenokristu.

Manī vairs nebija spēka. Tas viss bija zudis līdz ar silto laimes sajūtu krūtīs. Mani atkal bija pārņēmis nāvīgs tukšums. Es atkal biju tikai tukša čaula, kurā vēl pirms dažām minūtēm kūsāja dzīvība.

- Kā tu atļāvies viņai iesist? - Edmunds atkal tikpat mierīgā tonī vaicāja. Un tomēr šis jautājums bija daudz spēcīgāks nekā visi auklītes kliedzieni.

Lūpas jau pavērās, lai attaisnotos, taču tad pēkšņa atklāsme apgaismoja manu prātu. Jautājums nebija mērķēts uz mani. Tas bija domāts vecajai auklei, kas tagad bija pavisam nobālusi.

- E-e-edmund? B-bet-t es t-tikai vēlējos... - sieviete pakāpās soli atpakaļ un lūkojās tikai uz viņu. Aukles valoda, iepriekš tik skaļa un nikna, tagad raustījās tik nedroši kā maza cālēna čiepsts. Itin viss spars bija izzudis no sievietes ķermeņa.

- Tavuprāt, rēta viņu padara sliktāku par tevi? Tavuprāt, tas tev dod iespēju justies pārākai? Kā tu vispār uzdrošinājies viņai pieskarties? Kā tev nav kauna? - ar katru vārdu Edmunda balss kļuva arvien spēcīgāka. Tajā jautās tik daudz aizturētu dusmu, ka aukle nobālēja vēl vairāk. Nu viņas seja līdzinājās baltam palagam. Izskatījās, ka tajā vairs nebija ne lāses asiņu.

- Edmundiņ... - sieviete izmisīgi pastiepa rokas pretī savam lolojumam, kas tagad uz viņu skatījās ar neizsakāmu vilšanos.

- Es esmu tevī ļoti vīlies, auklīt. Ko tādu nebiju gaidījis. Man šķita, tu esi labs cilvēks. - Edmunds norādīja uz durvīm. Vairākas sekundes sirmā sieviete lūkojās uz puisi. Viņu starpā bija nedzirdama saruna, kuras jēga tāpat bija skaidra.

Likās, ka nu viss tiešām ir sastindzis. Istabā neviens nekustējās. Itin visi bija pamiruši gaidās.

Visbeidzot aukles pleci saguma, un viņa lēni devās uz izeju. Tagad stāvā skaidri iezīmējās vecišķums, ko iepriekš aizklāja sievietes drosme. Vēl pirms iziešanas viņa veltīja man īsu skatienu, pilnu svilinoša ļaunuma un naida.

Es vēl joprojām nespēju pakustēties. Mans stāvs bija sastindzis pārsteigumā, bet prāts vēl centās izprast notikušo.

Ne jau niknuma uzplūds no aukles puses mani pārsteidza. Nē, tas bija kas ierasts. Ne jau pirmo reizi viņa kliedza uz mani vai pat pacēla roku.

Mani šokēja Edmunda rīcība. Viņš mani aizstāvēja. Pirmo reizi kāds izvēlējās mani nevis savus draugus, paziņas un visu sabiedrību. Pirmo reizi kāds bija manā pusē.

- Neuztraucies, nekas tāds vairs neatkārtosies. - Edmunds mierinoši sacīja un uzlika savu plaukstu uz manas. Es pat nemanīju, kā viņš bija piebraucis klāt. Nemanīju arī to, kā atkritu sēdus gultā. Tas viss bija paslīdējis man garām.

- Tev nevajadzēja tā darīt. Viņa taču ir tava auklīte. - es tiešām nebiju strīdu vērta. Vislabāk būtu, ja viņš atvainotos sievietei un aizmirstu par mau eksistenci. Tā būtu pareizāk un labāk. Visiem.

- Bet tu esi mana māsa. - Edmunds nopietni sacīja. Šie vārdi lika man pacelt galvu un caur asarām ielūkoties puiša acīs, kas tik nopietni vērās manī.

Tajās bija tik daudz maiguma un mīlestības, ka krūtīs atkal kaut kas uzvirmoja. Un tajās es atradu atbildi uz jautājumu savām domām.

Jā, es nebiju skaistule. Jā, es biju rētaina briesmone. Taču bija viens cilvēks pasaulē, kas mani mīlēja tādu, kāda es biju. Un vairs man nekas nebija vajadzīgs.