local-stats-pixel

Stikla pils gruveši (31)17

 211  0

Jūs varētu, lūdzu, izteikt savus komentārus par šo stāstu? Man ļoti interesē jūsu domas par sižetu, varoņiem un to, kas varētu notikt tālāk. Nortrhernlight26

Sviedri parādījās uz pieres jau pēc dažiem soļiem. Arī spožā saules gaisma nepatīkami žilbināja acis, tādēļ nācās uzlikt tumšās saulesbrilles. Man vienmēr nepatika tās nēsāt, jo visa pasaule uzreiz rādījās citādāka. Krāsas vairs nebija tik spilgtas, tām bija piejaucies klāt melnais tonis.

Steidzīgi soļoju uz tuvāko veikalu. Patiesībā, tas bija vienīgais iemesls, kura dēļ es devos ārā šādā versmē. Es vēlējos aiznest Edmundam kādu sulīgu augli.

Beidzot priekšā parādījās koši sarkanā izkārtnePēdējoreizi apgriezos ap savu asi un tad nolaidos uz grīdas. Sirdī bija iemājojis milzīga sajūsma, ko radīja balets. Likās, ka esmu bezrūpīgs bērns, kas vēl nejūt pasaules smagumu. Tās bija atstājušas manu prātu uz īsu mirkli, lai ļautu kaut brītiņu justies labi.

Smaids neviļus izplauka sejā. Es gandrīz vai jutu, kā acis dzirkstī sajūsmā. Jā, balets bija zāles pret visām manām sirdssāpēm.

Ieskrēju savā istabā un aši pārģērbos. Baleta mēģinājuma drēbes nomainīja balts mežģīņu krekliņš, krēmīgi, plīvojoši svārki un gaiši zila džinsa jaciņa. Uzāvu krēmīgas laiviņas bez papēža un paķēru somiņu.

Atverot mājas durvis, virsū uzvēdīja tveicīgs gaiss. Jā, šī vasara bija neierasti karsta. Tā bija patīkama pārmaiņa pēc ikgadējām vēsajām un mākoņainajām vasarām.

Tomēr šonedēļ karstums pārsniedza pēdējo gadu desmitu rekordus. Saule cepināja tik spēcīgi it kā vēlētos nodedzināt visu no zemes virsmas. Patvērumu nevarēja rast pat ēnās, jo pat tajās bija neiedomājami karsti.

Uzturēties ārā varēja tikai vakaros, kad saule jau grima aiz horizonta. Un tomēr te nu es gāju uz veikalu pašā dienvidū., kas liecināja par to, ka esmu sasniegusi savu mērķi. No būtības dziļumiem izlauzās nopūta, kad biju iegājusi ēkā. Par spīti pārdevēju balsu klusajai murdoņai, visskaļākā bija kondicioniera dūkšana. Šī skaņa likās kā glābiņš. Tā atgādināja lietus šalkoņu izkaltušā tuksnesī.

Satvēru rokā iepirkumu groza melno plastmasas rokturi un apņēmīgi devos uz augļu pusi. Uzmanību uzreiz pievērsa sarkanie āboli un sulīgā melone. To visu saliku grozā un vēl paķēru sev ūdens pudeli no ledusskapja.

Vajadzēja dažas minūtes, lai viena no pārdevējām, resna un kusla dāma ar spilgti uzkrāsotām lūpām, beidzot mani apkalpotu. Visu šo laiku sievietes skatiens pētīja manu somiņu. Tas mazliet atgādināja plēsoņu, kas vēro savu medījumu.

Aizdzinu muļķīgās domas no prāta un, paķērusi katrā rokā pa maisiņam, devos ārā no veikala un ļāvu karstumam atkal apņemt sevi.

Asfalts bija tik uzkarsis, ka pēdas svila pat cauri kurpju zolēm. Nācās gandrīz vai skriet, lai vispār spētu tikt līdz slimnīcai. Un tomēr man tas bija jāizdara.

Jau atkal nācās iet cauri ielām, kas bija kā izmirušas. Visi cilvēki labprātāk slēpās savās mājās, kur no karstuma viņus sargāja kondicionieris. Pat bērni nenāca laukā, lai spēlētos vai nopirktu saldējumu. Karstums bija visus iedzinis mājās. Tikai es katru dienu spītīgi turpināju iet uz veikalu un tad mērot desmit minūšu garo ceļu līdz slimnīcai.

Katru dienu es dusmojos uz sevi par to, ka nevēlējos braukt ar mašīnu. Tomēr, atnākusi mājās, priecājos par pastaigu.

Somiņā nopīkstēja telefons, paziņodams par jaunu īsziņu. Man pat nevajadzēja ilgi domāt, lai uzminētu, kas man raksta. Bija tikai viena meitene, kura turpināja neatlaidīgi censties ar mani kontaktēties, neskatoties uz manu acīmredzamo nevēlēšanos.

Un man nācās ar to samierināties. Laine nevēlējās likties mierā. Tas neietilpa viņas plānos, kuros blondā meitene mani iztēloja kā savu draudzeni. Laine nesaprata, ka tas ir tikai teātris, ko abas bijām uzņēmušās tēlot.

Pārliku maisiņus vienā rokā un ar otru sāku meklēt somiņā telefonu. Ierīce vēl joprojām mirgoja, kad izvilku to ārā. Uzreiz nācās samiegt acis pat cauri saulesbrillēm, jo stikls atstaroja saules spozmi.

Galu galā tomēr izburtoju meitenes sūtīto ziņu. Viņa rakstīja, ka vakarā man bija jādodas uz Markusa vecāku vasarnīcu, lai pavadītu tur nedēļas nogali ar vēl dažiem bagātiem snobiem un viņu iedomīgajām atvasēm. Laine solīja pēc dažām stundām atnākt un palīdzēt man sakravāties. It kā tam būtu vajadzīga viņas palīdzība. Es tāpat lieliski zināju, ko vajadzētu vilkt šādos gadījumos.

Tomēr Lainei aizsūtīju ziņu, kurā pateicos par palīdzību, ko taisījos pieņemt. Lai jau meitene domā, ka bez viņas es netiktu galā. Cilvēkiem ir jājūtas vajadzīgiem. Tas dara viņus laimīgākus.

Iemetu telefonu somiņā un atviegloti iesoļoju slimnīcas ēkā. Šeit viss bija tikpat saspringts un nemierīgs kā parasti. Medmāsas, sanitāri un arī ārsti baltajos halātos kaut kur steidzās, iežmieguši rokās papīrus, zāļu trauciņus un dažādus citus priekšmetos, kuriem es pat nezināju nosaukumu, kur nu vēl nozīmi.

Drošā solī devos pa ierasto ceļu uz Edmunda palātu. Tur man bija sarunāts satikt Alvi Balto, kurš nodotu manam audžubrālim augļus. Vismaz tā ārsts rīkojās pēdējo mēnesi.

Viņam tas gan laikās dīvaini. Vīrietis vairākas reizes centās pierunāt mani ieiet palātā, taču es spītīgi turpināju turēt savu solījumu. Beigu beigās nācās sacīt Alvim, ka Edmunds nevēlas mani redzēt, ka esmu viņam allaž nepatikusi. Tad vīrietis deva solījumu katru dienu mani sagaidīt pie palātas un būt par starpnieku.

- Labrīt. - sasveicinājos ar dakteri, kas stāvēja pie palātas durvīm. Pastiepu roku un sarokojos ar iesirmo vīru, kurš skumji pasmaidīja, mani ieraudzījis. Un es jau sapratu, ko nozīmēja šis smaids.

- Sveika, Beatrise. - ārsts satvēra manis pasniegtos maisiņus ar augļiem un tad palūkojās uz durvīm aiz sevis.

- Viņš atsāka jautāt? - nespēju noslēpt skumjas, ko izjutu. Tās pārāk spēcīgi jautās manā balsī.

- Tu nevarēsi to slēpt mūžīgi. Jau tagad viņš tik ļoti vēlas satikt to, kas viņam nes dāvanas. - Alvis sacīja. Viņš kā parasti centās lauzt manu apņemšanos. Taču to varētu izdarīt tikai Edmunds. Un puisis to noteikti nevēlējās.

- Labi, pasaki viņam, kas ir šī jaukā meitene. Tikai tad viņš vairs pirkstu nepiedurs manis atnestajam. - nikni atbildēju, likdama uzsvaru uz "jauka". Es nedusmojos uz ārstu. Viņam bija taisnība. Tas bija niknums pašai pret sevi. Es nespēju pat pazust no Edmunda dzīves kā solīju. Es biju milzīga gļēvule un vārgule.

Alvis smagi nopūtās un iegāja Edmunda palātā. Man atlika tikai minēt, kāda ir puiša reakcija. Nē, es to tīri labi varēju iedomāties. Viņa acīs noteikti parādījās riebums un naids, balss ieguva metālisku pieskaņu. Tāds puisis vienmēr kļuva dusmu uzplūdos.

Pat stāvot aiz durvīm, es spēju saklausīt Edmunda pavēlošo balsi. Vārdi bija pārāk neskaidri, lai saprastu to jēgu. Taču man tāpat bija skaidrs, ka viņš ir nikns. Puisis noteikti lika mani padzīt no šīs slimnīcas un vairs nelaist iekšā. Varbūt viņš pat pieprasīja apsardzi pie durvīm, kas nelaistu mani iekšā?

Bet es nemaz nenāktu! Es neliktu Edmundam skatīt manu kroplo seju.

Atslīgu pret sienu un aizvēru acis. Tajās jau riesās aizvainojuma asaras. Es tāpat zināju, ka biju nemīlēta. Nevajadzēja to vēlreiz atgādināt.

Prātīgāk šajā brīdī būtu bijis doties prom, pirms ārsts ir atkārtojis Edmunda sacīto. Tomēr neizskaidrojams spēks lika man palikt turpat atslīgušai pret gaišo gaiteņa sienu.

Pēc brīža durvis atkal atvērās, un pa tām iznāca dakteris. Es pat nespēju ielūkoties viņa sejā, tādēļ mulsi vēros grīdā. Prātā jau radās vārdi, kas tūlīt izskanēs no Alvja mutes.

- Viņš vēlas tevi redzēt. Tagad. - vīrietis uzsvēra pēdējo vārdu. Mirkli blenzu lejup, bet tad mans skatiens pacēlās. Es centos atrast kādu melu vai viltības pazīmi. Taču tādas nebija. Ārsta acis bija patiesas.

Tātad Edmunds vēlējās mani satikt? Droši vien viņš nolēma pats man sacīt visus nievājošos vārdus. Vismaz ārstam tie nebija jādzird.

Es biju pārāk pārsteigta, lai kaut ko atbildētu. Alvis to uztvēra kā piekrišanu, tāpēc jau pēc pāris sekundēm aiz manis aizcirtās palātas durvis.

Biju tik satraukta, ka pat neredzēju neko sev apkārt. Es tikai spēju nodurt skatienu un gaidīt Edmunda dusmu izpausmes.

Tieši tāpēc vēl jo lielāku pārsteigumu manī radīja tik miermīlīgi izteiktie vārdi - Sveika, Beatrise!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 17

0/2000
Man ļoti patīk kā tu raksti! Kā vvienmeēr gaidu nākamo! :*
 0  0 atbildēt
Man ĻOTI patīk. Katru daļu gaidu ar nepacietību. Ļoti aizrauj tavs stāsts. Tā tik turpināt.
 0  0 atbildēt

Paldies emotion tu pati raksti vienkārši superīgi emotion

 0  0 atbildēt
Man ļoti patīk tavs stāstiņš! Kad būs nākamā daļa? Var šodien? Vnk pārāk liela spriedzer
 0  0 atbildēt

Tev tik labi padodas,tā aizrauj tavs stāsts kaut arī nebiju spokos baigi ilgo laiku un biju iekavējusi kādas 15 daļs,es tās izlasīju pa šīm 3 dienām,nevaru vien sagaidīt nākamo daļu , tagad.emotion

 0  0 atbildēt

emotion 

Kaut nu Edmunds beidzot sāktu izsturēties pret Beatrisi normāli, laikam tā arī notiks emotion 

Turēšu īkšķus, lai notiek, tā kā domāju emotion Gaidīšu nākaamo daļu emotion

 0  0 atbildēt