Čaviņas Spcēni! Atkal ieliku jauno nodaļu.
P.S. Ja kādam jau ir palicis garlaicīgi pagaidiet līdz 9. vai 10. nodaļai!
8.Nodaļa.
Savā sapnī es biju manās mājās. Precīzāk es gulēju gultā, lasīju grāmatu un nezināma iemesla pēc es biju laimīga. Parasti es jutos laimīga tikai kāda iemesla pēc. Tajā mirklī sapnis pārvērtās murgā; uz manām rokām bija asinis un ar tām bija noķēpātas visa manas istabas sienas. Laime pārvērtās panikā- es skrēju pa garāžā esošu tuneli, kurš nekad nebeidzās. Tajā mirklī es pamodos.Biju sasvīdusi neskatoties uz mežā esošo vēsumu. Es ievilku dziļu elpu. Jau bija pienācis rīts. Es pierāpoju pie Krisa un maigi viņu pakratīju. Viņš piecēlās sēdus un jau pēc manas sejas izteiksmes saprata, ka jāturpina iet. Mēs katrs apēdām vienu enerģijas batoniņu ko bijām paņēmuši līdz un devāmies tālāk. Mums gandrīz vairs nebija ūdens, tādēļ mēs uzņēmām kursu uz tuvāko ezeru. Tā nosaukums kartē nebija norādīts.
Bija pagājušas vismaz četas stundas un mēs bijām nogājuši vismaz piecus kilometrus. Kāpēc tik maz? Jo nebija vairs kur steigties. Nebija jādodas uz skolu, nebija jādodas uz kādu pulciņu. Tagad bija vienkārši jādodas uz priekšu. Tajā mirklī mums likās, ka šādi ejot mums nekas nenotiks, taču tajā mirklī viss mainījās. Tālumā es sadzirdēju dažādus kliedzienus sacienus un visbeidzot arī rūcienus. Vilku rūcienus. Es paātrināju gaitu un Kriss man sekoja. Tajā mirklī no krūmiem izlēca vilks- tas bija savainots kājā un atskrēja pie mums acīmredzami klibojot. Tā mērķis nebija plīdzēt, kā mums abiem sākumā likās. Tā mērķis bija nogalināt mūs. Tas visupirms uzleca Krisam. Kriss to atvairīja un vilks aizlidoja metru uz priekšu. Tas iesmilkstējās un turpināja cīnīties tikai šoreiz ar mani. Tas uzleca man virsū nogrūžot mani no kājām (šis vilks neskatoties uz kārno augumu bija ļoti smags). Es jutu kā manā ķermenī plūst asinis un kā mana sirds pukst. Vai tā tas arī beigsies? es sev jautāju. Vilks gandrīz ieķērās manā kaklā, bet es ar tādu pašu paņēminu kā Kriss,atvairīju šo nāvējošo kodienu. Vilks atkāpās atpakaļ un ieķērās manā kājā. Jā. Tas viss beigsies šādi. pati sev atbildēju. Manu ķermeni pārņēma neizturamas sāpes. Tajā mirklī viss šķita bezcerīgi. Man likās, ka vinīgais veids kā pārvarēt sāpes ir... atslēgties. Un to es arī veiksmīgi izdarīju. Precīzāk to jau bija paspējis izdarīt mans ķermenis, Manas acis lēnām aizvērās, sāpes lēnām pazuda un ar savu pēdējo sajēgas pilienu es saskatīju, ka vilks dodas pie Krisa, kurš bezpalīdzīgi stāvēja un nolūkojās uz mani. Tad visu pārņēma tumsa un tukšums.
